Iepriekšējā gada nogalē devos īsā braucienā uz Šrilanku. Laiks bija tik cik bija, tāpēc redzēju to, ko redzēju.

Te būs neliela atskaite par braucienu... Bilžu nav daudz un tikai nedaudzas izlieku publiskai apskatei. Tas laiks, kad ceļojumos uzņēmu miljons bilžu ir jau sen pagājis.

Vakara pusē ielidoju Šrilankas galvaspilsētā Kolombo.  Latvijas pilsoņiem šīs valsts apmeklējumam ir nepieciešama vīza. Jau pirms brauciena iepriekš biju aizpildījis vajadzīgās formas online un e-pastā saņēmis apstiprinājumu (ETA approval notice), ka vīza tiks izsniegta. Brauciena brīdī vīza bija bezmaksas kā speciāls valdības solis, lai piesaistītu vairāk tūristu. Nekādas problēmas nerodas, lidostā uzreiz dodos uz robežkontroli un saņemu vīzas uzlīmi un vajadzīgos spiedogus pasē. Ielidošanas karti (arrival card) iedeva jau lidmašīnā un tur to arī aizpildīju.

Uzreiz 2 jautājumi tiek atrisināti lidostā – tikšana pie vietējās naudas un telefonsakariem.

Lidostā samainīju 400 EUR pret vietējo naudu Šrilankas rūpijām (LKR). Par 1 EUR deva 194,15 LKR. Lidostā ir vairāki maiņas kantori, bet visur maiņas kurss ir vienāds. Kad mainīsiet naudu, prasiet, lai dod vairāk mazos nominālos un pieprasiet, lai nedod 5000 lkr nominālus (~25eur), lai vēlāk nebūtu problēmu saņemt atlikumu veicot pirkumus.

Telefonsakari - par 1300 lkr (6,70eur) lidostā pērku vietējā operatora Mobitel (līderis tirgū) pre-paid SIM karti izvēloties vienu no piedāvātajiem tarifiem ar internetu. Komplektā ir iekļautas 250 sarunu minūtes pa Šrilanku un 6+5GB interneta (kopā it kā 11GB, bet 5GB domāts izmantošanai pa nakti). Dīvains sadalījums, bet pat  no 6GB palika kādi 2GB neizmantoti. Ja ir vajadzīgs vairāk interneta uzreiz var izvēlēties dārgāku komplektu, kur iekļauts jau vairāk interneta. Piedāvātā cena par sakariem ir adekvāta. Kā variants -  vēl var pirkt arī operatora Dialog piedāvājumu. Tas ir otrs no vadošiem operatoriem Šrilankā.

Mobilā interneta kvalitāte Šrilankā ir pārsteidzoši laba, nekas nebremzē, viss darbojas tā kā tam nākas un var skatīties pat youtube video fullHD kvalitātē bez problēmām. 4G sakari ir norma. Iespējams tas saistīts ar to, ka ļoti daudzi vietējie Šrilankā izmanto vecos podziņtelefonus un, iespējams, infrastruktūra tādējādi nav noslogota.

Pirmais, ko secinu izejot no lidostas – te ir īsta VASARA. +30C, kā minimums ar simpātiski patīkamo Āzijas īpašo gaisu (tie kas nekad nav bijuši Āzijā nesapratīs). Lieliski.

Ar tuk-tuk (150 lkr jeb 0.77eur) devos uz no lidostas netālu esošo Norfolk Airport Villa, kur apmetos laikam jau viņu krutākajā istabā (cena par nakti – 6700 lkr jeb 34.51 eur). Pat vannas istaba bija pārspīlēti liela. Šo apmešanās vietu tomēr neiesaku. Pa nakti mani tā konkrēti sakoda odi un sazin vēl kas. Personālam trūkst arī izpratne par to, ka no agra rīta, kad viesi vēl, iespējams, guļ, jau nu nevajadzētu aiz sienas veikt ēkas mega uzkopi, kas rada troksni.

IETEIKUMS: Svarīgs jautājums pēc naudas dabūšanas un telefonsakariem, ko iesaku atrisināt uzreiz pēc ierašanās Šrilankā ir sagādāt pretodu smidzināmo (mosquito repellent), jo odi tur ir. Un parasti viņi aktivizējas tieši vakarā/naktī. Protams, var šo lietu sagādāt arī iepriekš (ņemt līdzi ierodoties valstī, tomēr tad tā būs jāliek nododamajā bagāžā, kuras man nebija).

No rīta paēdu brokastis (300 lkr jeb 1,55eur) vietējā ieskrietuvē (Calton baking house) un izmantojot ar aplikāciju Pick Me izsaukto taksometru devos uz pilsētu Ratnapura (4500 lkr jeb 23.18eur par 3h19min, 104km braucienu), kur apmetos Hotel Gem Land (3400 lkr jeb 17,51eur). Istaba nekas sevišķs, tomēr ar svarīgu lietu – moskītu sietu gultā. Viesnīcas novietojums bija OK – ārpus pilsētas kņadas, tomēr tuvu centram, ar draudzīgu saimnieku (Rohan), kas palīdzēja atrisnāt dažas praktiskas lietas (piemēram, kā iedabūt telefona lādētāju viesnīcas rozetē, ja tev nav attiecīgas pārejas). Vakarā staigāju pa pilsētu un šo to nopirku, piemēram pretodu smidzināmo un antiseptisku smēri gadījumam, ja tevi kāds kukainis jau paspējis sakost.

Brauciena cena pa Ratnapura pilsētu izmantojot tuk-tuk ir 100 lkr jeb 0.52eur (manuprāt, ļoti godīga cena). Šī bija vienīgā diena brauciena laikā, kad noderēja līdzi paņemtais lietussargs, jo lija lietus.

24.12.2019
No viesnīcas dodos uz pilsētas autoostu (main bus station), kur personālam apvaicājos, kā tikt līdz Sri Palabaddala, kas ir sākuma punkts kāpienam Ādama virsotnē (angliski Adam’s peak, vietējie to dēvē par Sri Pada). Tieku aizvests pie vajadzīgā autobusa Nr. 477 (uz kura nav ne vārda angliski), kas aties pēc 20 minūtēm. Nav ne jausmas cik maksā brauciens, tāpēc dodu 500 lkr (2.46 eur), kas noved pie tā, ka konduktoram nav ko izdot, tomēr ar žestiem viņš parāda, lai neuztraucos, viss būs OK un kaut kādā brīdī brauciena laikā iedod vajadzīgo atlikuma summu, kad tā ir savākusies no citiem pasažieriem. Brauciena cena izrādās ir 65 lkr (0.33eur).

Pēc X stundām pēc līkumošanas pa šauriem ceļiem esmu klāt Sri Palabaddala, kas ir arī autobusa gala pietura. Episkais kāpiens var sākties... Kāpu 7 stundas (ar pārtraukumiem, protams) un kādas 2,5 stundas lejup pa kalna otru pusi. Bija grūti, jo kājas pie tādas slodzes nebija pieradušas. Grūtāku to visu padarīja arī fakts, ka vajadzēja nest pilnu mugursomu, jo atpakaļ Ratnapura pilsētā atgriezties nebija paredzēts. Skati pa ceļam un kalna galā lieliski. Iesaku! Pa ceļam ik pa laikam ir iespēja nopirkt ūdeni un arī kaut ko ēdamu, tā kā izsalkuši nebūsiet. Man gan ēst ne pavisam negribējās.

Kāpienu es sāku ap plkst. 10:00 no rīta un beidzu aptuveni plkst. 19:40.

Nepārspīlējot varu teikt, ka pēc kāpiena sviedros bija izmircis pilnīgi viss apģērbs līdz pēdējai vīlei, ieskaitot apakšveļu.

Pa nakti palieku Lavendra Guest House (3420 lkr jeb 17,62eur), kas atrodas apdzīvotā vietā Delhouse, netālu no kāpiena sākuma Ādama virsotnē no pilsētas Hatton puses. Lavendra Guest House viss bija lieliski. Draudzīgs personāls, cenā iekļautas arī brokastis, kas bija lieliskas. Super garšīga tēja! Vienīgais mīnuss ir tas, ka viesu māja atrodas tuvu reliģiskai vietai (tai pašai Ādama virsotnei, kas vietējiem ir nozīmīgs reliģisks objekts) un vakaros līdz kādiem plkst 22:30 pa skaļruņiem nemitīgi kaut kas tiek skandināts valodā, ko nesaprotu. Pa nakti viss klusu, bet no agra rīta jau tas viss atsākas no jauna. Iespējams, tas notiek tikai kādās speciālās reliģiskās dienās un tieši šodien tāda varbūt ir?

Šodien no Delhouse paredzēts tikt līdz pilsētai Kandy. Iepriekš biju apskatījies, ka to nebūs problēmas izdarīt pasūtot taksometru Pick Me aplikācijā, jo pāris mašīnas 4 minūšu attālumā vienmēr bija pieejamas. Tomēr no rīta tā nebija. Tuvākā pieejamā mašīna bija 30min+ attālumā, tāpēc vienkārši sāku iet pa ceļu uz priekšu uz Hatton pilsētu (kas ir 37km attālumā, hehe). Pa ceļam man piedāvāja braucienu uz Kandy pāris vietējie taksometru darboņi, tomēr cena salīdzinot ar PickMe piedāvāto cenu man nepatika, tāpēc atteicu visiem un soļoju tik uz priekšu apbrīnojot fantastiskos dabu -  kalnus un ezerus līdz kādā brīdī tiku līdz ūdenskritumam. No turienes tomēr ar Pick Me tomēr pasūtīju mašīnu, kas uzrādījās kā 20min attālumā. Tomēr bez problēmām neiztika – vadītājs zvana un slikti saprotamā angļu valodā sāk kaut ko fleitēt, ka es esot tālu (kas tā tiešām arī bija), un ka viņš varot ierasties varbūt pēc 3h (wtf?), kad būs sarunājis citus pasažierus vai arī kā variantu piedāvā pēc kaut kāda laika atsūtīt savu draugu – citu šoferi. Pasūtīju viņu dillēs (Pick Me aplikācijā atcēlu braucienu), katram gadījumam pārslēdzu telefonu lidojuma režīmā, lai šoferis man vairs nevar piezvanīt (kaut gan nedomāju, ka Pick Me aplikācijā viņam ir redzams mans numurs) un turpināju soļot pa ceļu lieliskā +30C saulē.

Kā jau bija gaidāms kādā brīdī man apnika iet uz priekšu, tāpēc pirmajam sastaptajam tuk-tukistam pajautāju, cik maksās brauciens līdz Hatton pilsētai. Sarunājām brauciena cenu - 2000 lkr (10,30eur). Nezināmu iemeslu dēļ tuk-tukists nesās kā nelabais un tikai viņa ātrā reakcija novērsa vismaz 2 sadursmes ar pretī braucošajiem. Ātri tiku nogādāts līdz izmēru ziņā nelielai Hatton autoostai, kur bez pūlēm atradu vajadzīgo autobusu līdz Kandy. Brauciena cena 117 lkr jeb 0.60eur. Pēc X stundu autobusa brauciena esmu pilsētā Kandy, kur palieku 2 naktis Fortuna Heritage House (4700 lkr jeb 24,21eur). Atrašanās vieta šai viesu mājai ir OK, ārpus pilsētas kņadas, tuvu ezeram. Istabas izmērs – liels, ar augstiem griestiem, kas ir pluss komfortablai ventilatora darbināšanai.

Vēl neesmu īsti atguvies no kāpiena uz Ādama virsotni, tāpēc ar tuk-tuk (200 lkr jeb 1,03eur) dodos uz kāju masāžu uz iepriekš google sameklēto labāko masāžas salonu pilsētā. Tomēr, kā paredzams, tas ir ciet, jo šodien Šrilankā ir brīvdiena – Ziemassvētki. Nekas. Aizies uz turieni rītdien.

Kādā brīdi saprotu, ka kaut kur esmu pazaudējis savu uzticamo Casio W-96H rokas pulksteni, ko nēsāju kabatā bez siksniņas un ik rītu izmantoju kā modinātāju. Ko darīt? Ātra izmeklēšana pa google atklāj, ka Šrilankā ir firma, kas tieši nodarbojas ar Casio pulksteņu izplatīšanu. Mājas lapas sarakstā atrodas arī mans pulksteņa modelis un tuvākie pieejamie veikali, no kuriem viens atrodas kādu kilometru no manas viesnīcas.

Rītdienas pirmais uzdevums ir skaidrs – atrast un nopirkt tieši tādu pašu Casio pulksteni !!!

Pēc brokastīm, kas iekļautas viesu mājas cenā, dodos pulksteņa meklējumos uz tuvāko iepriekš internetā atrasto veikalu. Veikals izrādās līdzīgs kā mūsu „Elcor” un atrodas vienā no Kandy pilsētas tirdzniecības centriem. Man par pārsteigumu turpat vitrīnā gozējas tieši mans pulkstenis! Un cena ļoti iepriecina – tā ir vairāk nekā 2 reizes zemāka nekā tāds pulkstenis maksā Latvijā. Šrilankā pulkstenis maksā 3100 lkr (15,97eur). Protams, uzreiz saku, ka pērku un izraisu pilnīgu prāta mežģi veikala personālam ar prasību, lai noņem pulksteņa siksniņu. To viņi nekādi nesaprot, kāpēc tas būtu vajadzīgs. Paskaidroju, ka pulksteni nēsāju kabatā. Liekas, ka viņi tāpat nesaprot, tomēr tieku nosēdināts turpat uz krēsliem uzgaidīt, kamēr tas tiks izdarīts. Kādu pusstundu vēlāk tiek atnests pulkstenis jau bez siksniņas (reāli tur ir jāatskrūvē tikai 4 mazas skrūves), samaksāju par pulksteni, uzdāvinu noņemto siksniņu personālam, kas viņiem atkal ir pārsteigums un priecīgs par jautājuma atrisināšanu dodos prom.

Dienas laikā apskatu Kandu pilsētu un ezeru. Atrodu japāņu īpašnieka kafejnīcu, kurā baudu gardu Matcha Latte kafiju (kas normāli nekur Šrilankā atrodama nav). Aizeju arī uz masāžām (jā, divām pēc kārtas) uz vakar slēgto masāžas salonu. Just becouse I can. Masāžas bija OK. Neraksturīgi sev atstāju personālam arī dzeramnaudu – 2x 1000 lkr. Domājams, pilnīgi neiedomājama summa viņiem. Dzeramnaudu došana Šrilankā nav norma, to neviens negaida. Man tas patīk.
Vakarā sēžu vietējā bārā un dzeru vietējo Lion Stout alu un ēdu gardi apceptos Indijas riekstus. Tas viss notiek neskaitāmu sikspārņu baru skaņu izraisīta kakafonijā, jo sikspārņu ir nenormāli daudz. Kā izteicās kāds cits ceļotājs no Latvijas, kurš iepriekš bijis Kandy pilsētā: „Kā Hičkoka filmā”. Lai aizbaidītu sikspārņus vietējie pat izmanto kaut kādus šaujamos, kas rada troksni. Īsti nav pārliecības, ka tas palīdz , bet gan jau kāds sikspārnis arī aizlido. Pa dienu visi šie sikspārņi vienkārši guļ kokos pie ezera ar galvām lejup. Amizants skats.

No Kandy dodos uz Dambullu. Atkal bija doma izmantot Pick Me aplikāciju (taksometru), jo brauciena piedāvātāju it kā ir daudz un tie atrodas tuvumā, jo Kandy ir liela pilsēta. Tomēr Pick Me saka, ka visi šoferi ir aizņemti. Nu labi. Dodos uz vietējo autoostu (goods shed) , kur neticamā veidā pa ceļam gadās mikroautobuss, kurš brauc uz kādu pilsētu caur Kandy. Protams, es no nekad neuzzinātu, ja mani nebūtu uzrunājis šī busiņa konduktors-biļešu pārdevējs. „Lec tik iekšā” šis saka. Busiņš jau ir gandrīz pilns, tomēr vieta atrodas uz papildus izbīdāma sēdekļa ejas vidū, kas ir pat labi, jo ir kur novietot mugursomu. Brauciena cena 400 lkr (2,06eur).

Pēc X stundām esmu pilsētā Dambulla, kur dodos uz Vihangi Guesthouse (3330 lkr jeb 17eur). Iesaku šo viesu māju, viss bija perfekti. Atsaucīgi saimnieki, lieliska atrašanās vieta ārpus pilsētas ķnadas, netālu no Dambulla Cave tempļa. Saku saimniekam, ka man vajag tuk-tuk līdz pilsētas centram -  viens telefona zvans un īsā laikā tāds tiek arī sagādāts. Ar tuk-tuk palīdzību tieku līdz pilsētas centram, paēdu kādā vietējā ēstuvē. Nopērku čemodānu (3900 lkr jeb 20,09eur), jo mantu daudzums jau vairs nelien līdzi paņemtajā 25L mugursomā.
Apskatu Cave templi (ieejas biļete 1500 lkr jeb 7,73eur).

Vēlāk vakarā iebaudu vietējo alu, rumu un super garšīgus riekstus kādā bārā-alus dārzā, ko iepriekš ieteicis cits ceļotājs no Latvijas.

Ar tuk-tuk no Dambulla pilsētas dodos uz ciematu Sigirya, par ko samaksāju 1200 lkr jeb 6,18eur. Sigirya 2 naktis palieku Anura Homestay (NEIESAKU, jo kā izrādījās saimnieks nebija godīgs attiecībā uz to, cik paprasīt par tuk-tuk braucieniem un taksi uz vietējo lidostu, tomēr to varēja novērst no manas puses iepriekš vienojoties par cenu).

Istaba atrodas mājas vidū ar visām no tām izrietošām sekām, piemēram, ir dzirdams kā aiz sienas krāc citi ģimenes locekļi.

Sigirya apskatu slaveno Sigirya klinti (ieejas biļete 30USD). Tā kā šodien ir brīvdiena gribētāju skatīt šo pasaules brīnumu ir daudz. Lai tiktu augšā nākas pastāvēt rindā, kas sākotnēji virzās gliemeža ātrumā. Augšā ir ko redzēt. Uz šīs klints var viegli pavadīt visu dienu, neko nedarot un vienkārši baudot skatus un atmosfēru. Tiesa gan, iepriekš tad jānodrošinās kaut vai ar ūdeni un kaut ko ēdamu, jo augšā neko neviens netirgo.

Vakarā saku viesu mājas saimniekam, ka gribu uz kāju masāžu, no sākuma seko neliels „wtf, neko nesaprotu, ko tu no manis gribi”, tomēr ātri vien viņam pielec, ko es gribu, un tieku nogādāts uz labāko Spa apkārtnē (spriežot pēc atsauksmēm tripadvisor). Cena par 1 stundu ilgu masāžu gan ir nedraudzīga/tūristiska – 6000 lkr (30,90eur). Bet nu masāža ir profesionāla. Man patika.

Secinu, ka vietējiem laika izpratne klibo. Lai arī iepriekšējā dienā homestay saimnieks pats piedāvā, ka brokastis (iekļautas cenā) būs plkst. 7:00, nekādu brokastu 7:00 vēl nav. Tās tiek sagatavotas pēc kādām minūtēm 20. Kā pēdējo atnes kafiju, lai arī manā eiropieša izpratnē ar to būtu jāsāk jebkurš rīts. Kafija ir Nescafe classic instant paciņas veidā, haha.

Šodien ar tuk-tuk (kā vadītājs ir Anura homestay saimnieks vārdā Anura) dodos ekskursijā uz blakus esošo seno Polonnaruwa pilsētu, kur ir daudz ko redzēt (sena vēsture, drupas u.t.t.). Ieejas biļete vēsturiskajā kompleksā maksā 25USD,  tomēr redzētais mani nez kāpēc diez ko neiespaido, jo pēc tā kas ir redzēts Kambodžā (Siem Reap) šis liekas tāds kaut kāds ne pārāk dižens (atvaino, Šrilanka). Pa ceļam iepazīstos ar kādu netipisku 75 gadus vecu indieti (vizuāli izskatās daudz jaunāks), kurš 25 gadus dzīvojis Japānā un tagad ceļo. Secinu, ka viņa izpratne un pasaules uzskati ļoti sakrīt ar manējiem.

Pēcpusdienā ar to pašu tuk-tuk atgriežos Sigirya un dodos uz Pidurangala klinti (ieejas biļete 500 lkr jeb 2,58eur). Wow. Iespaidīgi. Ar vārdiem to neaprakstīt. Es domāju, ka tur mierīgi var vadīt veselu dienu tāpat sēžot/guļot uz klints un neko nedarot.

Ņemiet vērā, ka uz klints neviens neko netirgo, tāpēc ja gribēsiet pavadīt tur visu dienu nodrošinieties vismaz ar ūdens krājumiem.

Pārsteidz uz klints guļošie suņi. Kā viņi tur nokļūst paliek liela mīkla, jo vietām, lai uzrāptos šajā klintī, ir jāveic alpīnistu un akrobātu cienīgi triki. Uz klints sagaidu saulrietu vērojot, kā saule majestātiski pazūd mākoņos. Pēc saulrieta dodos lejup.

Āzijas īpatnība ir tā, ka pēc saules norietēšanas ļoti ātri paliek tumšs, tāpēc vēlams nodrošināties ar kādu gaismas avotu. Es izmantoju mob. telefona zibspuldzi kā lukturīti. Citi kāpēji neizmantoja neko. Klints pakāji sasniedzu jau gandrīz tumsā.

Šodien lidojums ar vietējo aviokompāniju Cinnamon Air no Sigirya uz Kolombo. Biļeti pāris dienu iepriekš nopirku turpat uz vietas Šrilankā ar mob. telefonu no aviokompānijas mājas lapas apmaksu veicot ar norēķinu karti. Jautājuma cena – 215USD. Lēti tas nav par 30 minūšu lidojumu. Tomēr es gribēju izbaudīt arī vietējo lidojumu un tāpēc cena nebija galvenais.

Lidojums, kā izrādījās,  notiek no militāras aviobāzes, kas vienlaicīgi kalpo arī kā civilais lidlauks iekšējiem pārlidojumiem. To uzzināju pēc tam, kad sāku online pētīt, kur tad īsti tā lidosta ir, jo vietējie aborigēni teica, ka nekādas lidostas nav.

Izrādās, ir gan. Tomēr, lai tiktu bāzes teritorijā, 48h iepriekš aviokompānijai jāiedod autovadītāja un viņa auto dati, kurš piegādās pasažieri un tad aviokompānija tālāk dod datus militāristiem, kas apsargā bāzi.

Bija mazlietiņ stresiņš, lai to visu saorganizētu, bet viss bija OK. Te arī lieti noderāja tas, ka ir vietējie telefonsakari (priekšapmaksas komplektā ir iekļautas 250 bezmaksas vietējo sarunu minūtes). Zvanīt ar LV numuru viesabonēšanā būtu neadekvāti dārgi.

Atkārtoti fiksēju, ka vietējiem laika izpratne klibo. Bija sarunāts, ka auto uz lidostu būs 11:00. Protams, 11 nekas nenotiek. Tiek veikti pāris zvani, un auto tiek solīts "in 10 minutes". Beigās auto atbrauc ap 11:25 (lidojums bija paredzēts 12:15 un lidostā jābūt 30min iepriekš). Tomēr paspēju laicīgi. Pie bāzes jāiziet drošības pārbaude – liek atvērt mugursomu un čemodānu, tomēr man nekur neliek uzrādīt dokumentus. Auto vadītājam, kas mani atved uz lidostu gan jāuzrāda dokumenti un viņam tiek iedota bāzes apmeklētāja kartiņa (visitors pass).

Bija interesanti lidot nelielā lidmašīnā, kur bez tevis ir vēl 4 pasažieri. Skati uz salu no augšas - super.

Pusdienlaikā ielidoju galvaspilsētā Kolombo un ar taksi (3500 lkr jeb 18,03eur - kas ir neadekvāta cena) dodos uz pilsētas centru uz FairWay Colombo viesnīcu. Viesnīca super. Rietumu līmenis. Bet arī cena ir rietumu līmenī (62,26eur par 1 nakti), tas tad arī ir vienīgais šīs viesnīcas mīnuss.

Dodos uz vietējo iepirkšanās centru City Center Colombo, kas skaitās lielākais un secinu, ka šrilankieši neko nesaprot no tirdzniecības centriem. Pat pārtikas veikalā neatrodas īsti nekas tāds no ārvalstu precēm, ko gribētu nopirkt un atvest uz mājām, protams, neskaitot vietējos Indijas riekstus, ko var pirkt un ēst neierobežotos daudzumos, tik garšīgi tie ir!

Iepirkšanās Šrilankā noteikti nav tādā līmenī kā tas ir lielajās iepirkšanās mekās – piemēram, Malaizijā Kuala Lumpurā, Singapūrā vai Honkongā.

Tirdzniecības centra ēdamzonā garšīgi paēdu japāņu restorānā (1130 lkr jeb 5,82eur) un ar tuk-tuk dodos atpakaļ uz viesnīcu, samaksājot par to 300 lkr jeb 1,55eur.

Sarunāju viesnīcā vēlo izrakstīšanos (late check-out), mazliet paklīstu pa pilsētu, šo to nopērku, atpūšos un ar Pick Me izsauktu taksi (2000 lkr) dodos uz lidostu lidojumam uz mājām. Lidostā iztērēju gandrīz visus vēl atlikušos rūpiju krājumus. To izdarīt ir viegli, jo cenas lidostā ir pilnīgi kosmiskas. Tā, piemēram, Latte kafija un sviestmaize maksā 1700 lkr (8.76eur).

Ņemiet vērā, ka lidostā ir iespējams samainīt atpakaļ neiztērētos rūpiju krājumus, bet obligāti ir jāuzrāda kvīts no iepriekšējās maiņas (kad maināt naudu, piemēram no EUR uz LKR). Rūpijas ir iespējams samainīt arī Latvijā, kurss gan būs sliktāks nekā Šrilankā.

Ļoti labi.
Daba – fantastiska (nekas tāds vēl nebija iepriekš redzēts pat Ķīnā).
Gribas atgriezties, lai apskatītu vairāk.

Draudzīgi, daudzi uzsāk sarunu uz ielas vienkārši tikai tāpēc, ka viņiem ir interesanti uzzināt no kurienes esi un tavas domas par Šrilanku. Par Latvijas esamību nezināja neviens, izņemot 1 sastapto cilvēku, kurš pārsteidzošā kārtā zināja pat galvaspilsētu un to, ka iepriekš mēs bijām padomju savienībā.
Liels Šrilankas pluss ir tāds, ka ar komunikāciju ar vietējiem vispār nebija nekādu problēmu. Vairums vietējo tādā vai citā līmenī saprot angļu valodu.

Visi norēķini tiek veikti vietējā naudā (izņemot dažas apskates vietas, kā piemēram Sigiriya klints, kur ieejas biļetes cena norādīta asv dolāros un arī atlikumu tev iedos dolāros).
Lai arī lidostā piedāvātais maiņas kurss ir ciešams un var naudu mainīt tur (ko es arī izdarīju),  tomēr vislabāko kursu var dabūt izņemot naudu no vietējiem ATM (iesaku izmantot Bank of Ceylon - BOC) ar pareizām kartēm (tādām, kas no savas puses neliek komisiju). Pašreiz tādas ir Revolut, Curve, Monese, N26 u.c. Iesaku izvairīties no 5000 lkr (jeb tikt no tiem vaļā pēc iespējas ātrāk), jo banāli daudziem nav ko izdot no tāda nomināla. Pat galvaspilsētā. Visejošākais nomināls man šķita 100 lkr (0.49 eur). Ļoti patika, ka ar naudas maiņas kursu nekur nebija nekāda šmaukšanās. Ja iepriekš rezervētās naktsmītnēs cena bija norādīta asv dolāros, tad uz vietas tā tika pārrēķināta uz rūpijām pēc godīga kursa, kas man likās pat dažos gadījumos bija priekš vietējiem neizdevīgāks nekā kurss patiesībā.

Publiskā transporta cenas ir kapeikas (no lēti līdz smieklīgi lēti).
Taksi un tuk-tuk cenas ir pieņemamas, tomēr ir vērts kaulēties un lai noteiktu cenu ir vērts ievadīt brauciena sākuma un gala punktu aplikācijā Pick Me un tādējādi noteikt cenu, kuru var uzskatīt par adekvātu.
Jāņem vērā, ka tikšana no A uz B Šrilankā aizņem lielu laiku, jo ceļi ir šauri un ļoti līkumoti dēļ ģeogrāfijas, reti kur ir kāds taisns ceļa posms garāks par 50m - 100m.
Esiet gatavi, ka par daudz ko maksāsiet augstāku cenu nekā vietējie.
Dažu preču cenas, izskatās, ka ir fiksētas (uz iepakojumiem jau uzrakstīta cena), tomēr līdz galam tajā viņu sistēmā neiebraucu. Par pārsimts rūpijām neuztraucos.

Ciest nevaru „fried rice” (cepti rīsi), kas vietējiem, izskatās, ir cieņā, tomēr atklāju ļoti garšīgu vietējo ēdienu KOTHU ROTTI – iesaku visiem to! Un klāt noteikti kā piedevu prasiet žāvētus čilli, ko pēc tam varēsiet pievienot pie ēdiena pēc patikas. Tas bija SUPER !!!!!

Tēja – lieliska, ļoti garšīga.

Kafija – no štruntīgas līdz ciešamai. Tipiska šrilankiešu izpratne par kafiju aprobežojas ar NesCafe instant coffee tipa kafijas piedāvāšanu. Labu kafiju ikdienišķās vietās Šrilankā neatrast.

Ieteikums: pamēģiniet Ginger Beer – bezalkoholisks dzēriens, kas man ļoti iegaršojās, faktiski tas pēc garšas ir Sprite ar ingvera (!) piegaršu. Unikāla garša.

Alkohols - Ar alkoholu Šrilankā ir čābīgi. Parastos pārtikas veikalos to nepārdod vispār. Grādīgo dziru tirgo tikai speciālos veikalos, kas izskatās ir noslēpti no acīm, lai nerastos kārdinājums. Nezinu kāds tam iemesls. Mazlietiņ tas kaitināja, kad tu vakarā gribēji nopirkt aukstu alu, bet „uz sitiena” nebija kur. Esiet gatavi, ka alkoholu nepārdos ne veikalos, ne bāros tad kad ir svētki, piemēram, Ziemassvētki.
Šur un tur ir arī bāri (piemēram, pilsētā Dambulla), tomēr tā nav ierasta lieta. Nekur arī neredzēju nevienu iereibušu cilvēku.
Stiprie alko mani neinteresē vispār, tomēr braucienos labprāt iedzeru alu. Ar alus izvēli Šrilankā ir ļoti slikti – ja neskaita vietējā ražotāja Lion alu (pamēģināju Lion Lager, Lion Stout un Lion Strong), izvēles nebija nekādas.
Mana ideja par alko patēriņu – tas ir jābauda, nevis prasti jāizmanto, lai piedzertos. Izskatās, ka šrilankieši to nav sapratuši, jo alko veikalos tirgoja visparastākos Heinaken, Carlsberg, Corona u.c. „širpotrebņiku” alu. Neviena normāla augstas klases alus (piem. beļģu Duvel) viņiem tur pārdošanā nav.

Patika, ka Šri lanka vēl nav „sabojāta” ar tūristiem. Dzeramnaudas vietējie negaida un neprasa, kas man ļoti patīk. Uzskatu, ka naudas „diedelēšana” tāda veidā nekādu godu nedara. Par savu darbu ir jāsaņem godīgs atalgojums, lai nebūtu jābūt atkarīgiem no dzeramnaudām, tāpēc man ļoti nepatīk tāda sistēma kāda ir, piemēram, ASV.
Patika, ka vietējie it nemaz nav uzmācīgi un normāli neviens tev nepievērš uzmanību, ja neskaita tos, kas patiesi gribēja uzzināt no kurienes esi un kā tev patīk viņu valsts.

Kas nepatika?
Kā jau vienmēr atrodas cilvēki, kas cenšas nopelnīt uz iebraucējiem paprasot lielāku cenu par precēm vai pakalpojumiem nekā tā ir patiesībā. Tomēr vairākums tā nedarīja.
Nepatika odu uzmācība vakaros – ja esi aizmirsis apsmidzināties ar pretodu līdzekli, tad esi gatavs, ka vakarā tiksi odu sakosts. Par laimi odi savu klātesamību parasti paziņoja ar skaļu sīkšanu.

Nepatika, ka nav 7-eleven tipa veikaliņu, kas tik pierasti citur Āzijā.

Kas pārsteidza?
Tas, ka publisku urnu atkritumu izmešanai nav vispār. Kur izmest kaut vai cepumu pakas iepakojumu, palika neskaidrs. Tai pat laikā uz ielām ir diezgan tīrs, tādi skati kā redzēti (video) Indijā, ka visur ir piedrazots, novēroti netika.

Pārsteidza arī uz ielas gulošo suņu daudzums. Ejot pa ielu bija jāuzmanās, lai netīšām neuzkāptu kādam gulošam sunim. Suņi gulēja pat uz šosejas vidus!

Uz vietas Šrilankā izmaksas ir OK, un tās vēl varēja arī samazināt izvēloties pārvietoties ar sabiedrisko transportu u.t.t. Tomēr kopējā summa manā gadījumā, ja to izdala uz valstī pavadīto dienu skaitu, ir liela, to veicina dārgas aviobiļetes, kas tika nopirktas neilgi pirms svētku perioda.

Uz Šrilanku var droši braukt līdzi ņemot euro. Nav nekādas vajadzības sākotnēji Latvijā mainīt euro uz USD un tad braukt ar USD. Vajadzības gadījumā euro varēs izmainīt uz rūpijām bez problēmām.

Esiet gatavi, ka lielākoties visi norēķini ārpus lielajām pilsētām notiek tikai skaidrā naudā. Ja maksājam ar karti, tad jāatceras maksāt vietējā valūtā vai arī ja cena iepriekš noteikta USD, tad USD. Vienā no gadījumiem uzrāvos uz nepatīkamu valūtas konvertāciju, kad uz kasiera jautājumu kādā valūtā vēlos maksāt atbildēju, ka ne vietējā valūtā un tā rezultātā zaudēju ap 6eur.

Ieteicamais pārvietošanās veids Šrilankā (ja ir laiks), ir tieši sabiedriskā transporta izmantošana. Tas aizņems daudz laika, jo ceļi ir līkumoti un šauri, bet varēsiet redzēt vietējos cilvēkus un galā nonāksiet tik un tā.

Es ieteiktu Šrilankai atvēlēt vismaz 3 - 4 nedēļas. Tur ir ko redzēt un baudīt. Mans brauciens bija tikai tāds neliels ieskats šajā eksotiskajā valstī.