Dažādas piezīmes Ķermeņa un psihes saistība. Gunta Ancāne (2004/01) https://tvertne.org/blogi/?itemid=1451 «Aiz sajūsmas aizrāvās elpa...» vai «aiz uztraukuma mute kļuva sausa...», vai «no bailēm kļuva aukstas kājas...»– katrs cilvēks vairāk vai mazāk pats savā dzīvē ir izjutis p.. lv http://tvertne.org/logo-org.gif Ķermeņa un psihes saistība. Gunta Ancāne (2004/01) https://tvertne.org/blogi/?itemid=1451 http://backend.userland.com/rss Dažādas piezīmes Ķermeņa un psihes saistība. Gunta Ancāne (2004/01) https://tvertne.org/blogi/?itemid=1451 «Aiz sajūsmas aizrāvās elpa...» vai «aiz uztraukuma mute kļuva sausa...», vai «no bailēm kļuva aukstas kājas...»– katrs cilvēks vairāk vai mazāk pats savā dzīvē ir izjutis psihes un ķermeņa norišu ciešo saistību.

Tā arī ir psihosomatikas būtība – vienlaicīga procesu norise visā cilvēka organismā kopumā. Procesus, kas notiek ķermenī, tai skaitā smadzenēs, sauc par biodinamiskajiem procesiem, procesus cilvēka psihē – par psihodinamiskajiem procesiem. Tie vienmēr norit paralēli. Visiem cilvēkiem. Cilvēki atšķiras ar to, kurus no šiem procesiem tie izvēlas akcentēt – ķermeniskos vai psihiskos. Šajā gadījumā ar psihiskajiem procesiem, pirmkārt, būtu jāsaprot emocionālie. Psihosomatikas izprašanai emociju lomas izpratne ir īpaši nozīmīga. Cilvēks nemitīgi uztver apkārtējos notikumus un kairinātājus, un uz tiem gan apzinātā, gan neapzinātā līmenī nemitīgi reaģē. Šī reakcija ir adaptācijas spējas pamatā.

Patiesībā varam teikt, ka bieži vien mūs ietekmē ne tik daudz paši ārējās pasaules notikumi, kā mūsu fantāzijas par tiem un par to, kā šie notikumi varētu mūs ietekmēt. Tādējādi ne vienmēr mūsu emocionālā reakcija pasaka ko jaunu par apkārtējo realitāti, – biežāk tā atspoguļo mūsu pašu iekšējo –psihisko realitāti, kuru nosaka kā apzinātās, tā arī neapzinātās pagātnē biežāk pārdzīvotās jūtas. Un tomēr – arī tai mums ir jāadaptējas.

Piemēram, tāds fakts kā divnieka saņemšana. (Varētu jau teikt – skolā, bet nosacītus «divniekus» mēs katrs ik pa brīdim saņemam arī kā pieaugušie, jo neviens jau nav nekļūdīgs).

Vienam tas izraisīs tādas jūtas kā nepatiku, neapmierinātību, aizkaitinājumu pret sevi un/vai citiem, dusmas. Citam – bēdas, vēl citam – bailes, izmisumu, pat šausmas.
Šo un citu emocionālo reakciju veidošanās ir cieši saistīta ar vecāku un apkārtējo cilvēku sagaidāmo reakciju uz «divnieku». Bērns, kurš irpieredzējis, ka vecāki neveiksmju gadījumā viņu nesoda, bet mierīgi sagaida no viņa kļūdas pakāpenisku izlabošanu nākotnē, divnieku emocionāli (un līdz ar to arī ķermeniski) pārdzīvos daudz vieglāk, nekā tas bērns, kuram divnieks nozīmē iznīcinošas kritikas saņemšanu, pat sodu vai kādu citu emocionālas atstumšanas un nežēlības izpausmi.

Tādējādi caur apkārtējās pasaules notikumu emocionālu izvērtējumu mēs pastāstām sev un citiem, kāda ir mūsu iekšējā pasaule – tā emocionālā pasaule, kurā mēs (apzināti vai neapzināti) dzīvojam un uz kuru pastāvīgi emocionāli (apzināti, bet biežāk neapzināti) un līdz ar to arī ķermeniski reaģējam.

Psihosomatisko traucējumu un slimību pamatā ir noteikta cilvēka organisma anatomiska un fizioloģiska īpašība – emocionālās reakcijas ir cieši saistītas ar ķermeniskajām jeb, runājot ārstu un medmāsu valodā, arsomatiskajām reakcijām. Šīs somatiskās reakcijas psihosomatikas sakarā mēdz apzīmēt vēl arī ar vārdiem veģetatīvās reakcijas, kas nozīmē cilvēka apzinātai gribai nepakļautās, tās, kuras regulē veģetatīvā jeb autonomā nervu sistēma.

Fakts, ka katru emociju vienmēr pavada virkne somatisku, veģetatīvu reakciju, tas ir, iekšējo orgānu funkciju izmaiņas, ārstiem ir zināms jau sen. Cilvēka organisms ir izprotams tikai kā visu funkciju vienība. Smadzenes un to darbība – psihe, cilvēka ķermenī nav izolētas no ķermeņa. 1905. gadā Zigmunds Freids rakstīja, ka pat doma neeksistē bez savas somatiskas izpausmes un līdz ar to ir potenciāli spējīga izmainīt ķermenī noritošos somatiskos procesus [1].

Ārstēt slimību vai slimnieku?

Te mēs nonākam pie medicīniskās aprūpes kvalitātei būtiska jautājuma: kam tad būtu jābūt ārsta un medmāsas uzmanības centrā diagnostikas un ārstēšanas procesā– slimniekam vai slimībai? Neapšaubāmi, kā rāda medicīnas prakse, izcilākie panākumi ir gūti tad, ja ārstam ir bijis pietiekami daudz laika un prasmes diagnosticēt un ārstēt nevis slimību, bet konkrētu cilvēku. Visā viņa veselumā – ar konkrētu iedzimtību, anatomisko uzbūvi, raksturu un emocionālās reakcijas veidu.

Jau pirms mūsu ēras slavenākās ārstu skolas, arī Hipokrāta skola, aicināja ārstēt nevis slimības, bet slimniekus [2]. Raksturīgi, ka toreiz akcentēja atziņu, ka daudz svarīgāka par pareizu diagnozes noteikšanu ir ārsta spēja paredzēt slimības turpmāko attīstību.
Tas ir jautājums par spēju noteikt prognozi konkrētajam pacientam, un šī ārsta prasme individualizēt rodas tikai ar pieredzi [3].

Aksels Munte Stāstā par Sanmikelu [4] ataino šādu epizodi. Dr.Norstroms, pie kura slimnieki tiecas mazāk, jautā savam draugam dakterim Muntem: «Man gribētos, lai tu atklātu savu panākumu un manu neveiksmju noslēpumu». Muntes atbilde ir: «Esmu pārliecināts, ka tu daudz labāk par mani pazīsti kā slima, tā vesela cilvēka miesu, taču iespējams, ka es savukārt labāk pazīstu cilvēka dvēseli».
Jādomā, ka tieši šajā prasmē – saskatīt aiz slimības simptomiem pašu slimnieka personību, lielā mērā arī slēpās Dr. Aksela Muntes panākumi.

Lai arī ārstu apmācībā no senseniem laikiem tiek akcentēta nepieciešamība izmeklēt slimnieku a capite ad calcem (no galvas līdz papēdim), paradoksālā kārtā medicīnas studiju laikā fokuss joprojām tiek likts uz slimību un nevis uz pacientu. Pacients ir tikai subjekts, kuram piemīt tas, kāpēc tiek studēts– slimība. Objekts ir slimība. Attiecībā uz pacientu – iegūtais priekšstats, lai arī stingri zinātnisks, ir fragmentēts – pacients tiek attēlots kā iekšējo orgānu un sistēmu kopsumma, bez savienošanas vienotā struktūrā, veselumā.

Dažu ārstu praksē šī slimnieka un slimības pastāvēšana paralēli, katram atsevišķi, nebeidzas visu darba mūžu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daži ārsti ir gatavi noraidīt psihoterapeitiskās pieejas un metodes ārstēšanā. Jo pielietot psihoterapiju nozīmē zināmā mērā atsegt sevi kā personību, no kā daudzi baidās.

Arī praksē ārpus universitātes klīnikas sienām jaunais ārsts psihosomatisku pieeju pacientam var redzēt reti. Tam ir vairāki izskaidrojumi, vienkāršākais meklējams virspusējākā, finansiālā līmenī: mūsdienās ministrijas iedalītās oficiālās divpadsmit minūtes vienam pacientam var nodrošināt mītu par vizīti pie ārsta, bet nevar nodrošināt medicīniski korektu, ārsta izglītības pakāpei un zināšanām atbilstošu diagnostikas un ārstēšanas procesu.

Ikdienas praksē ārsts regulāri sastopas ar šādu dilemmu: kas pacienta sūdzību mazināšanai ir nozīmīgāks – objektīvās atrades akcentēšana, jauno tehnisko un laboratorisko izmeklēšanas metožu akcentēšana vai iedziļināšanās pacienta iekšējā pasaulē?

Ir vairāki iemesli, kāpēc ārsti labprātāk izvēlas pirmo ceļu:
n iedziļināšanās otra pasaulē ir grūta, jo saasina paša sāpīgos pārdzīvojumus,un pietrūkst zināšanu, kā iedziļināties un kā izprast.

Tas saistīts ar to, ka medicīna par eksperimentālu dabas zinātni kļuva daudz ātrāk kā psiholoģija, jo tā kā zinātne attīstās tikai apmēram 100 gadus, pirms tam ilgstoši ar psiholoģiju saistījušies dažādi maģiski priekšstati.

Emocijas un ķermenis

Runājot par psihosomatiku, no visām psihes izpausmēm vissvarīgākās ir emocijas. Patiesībā visi psihosomatiskie traucējumi un slimības reizē ir arī emocionālie traucējumi.
Vārds emocijas cēlies no latīņu valodas vārda emovere, kas nozīmē satraukt, saviļņot. Emocijas patiešām ir tās, kuras konkrētajā situācijā cilvēkam neatļauj būt vienkārši «mašīnai, datoram», kam vienalga, kas ap viņu un viņā notiek, emocijas ir tās, kas padara viņu cilvēcisku, kas katrā noteiktā situācijā ierosina cilvēka darbību.

Līdz ar to emocijām ir liela loma organisma adaptācijas procesos. Tieši emocijas ir tās, kas dod informāciju par ārējās pasaules objektiem, par paša organisma stāvokli un par to savstarpējām attiecībām. Emocijas signalizē, kas patlaban notiek, kāda ir tā nozīme un kāda šobrīd, no adaptācijas viedokļa, dotajam organismam ir vislabākā atbildes reakcija.
Jāatzīmē, ka jūtu veidošanās ir sarežģīts process, un bieži aktuālie notikumi mēdz izsaukt jūtas, kas ir neapzinātu bērnības traumatisko pārdzīvojumu radītas. Bet tā jau ir cita tēma – par zemapziņā izstumto jūtu reaktualizāciju.

No dažādām emociju klasifikācijām šīs tēmas sakarā es minētu divas.

1. Patīkamās un nepatīkamās emocijas.
Ir emocijas, pēc kurām mēs visi ilgojamies, un ir emocijas, no kurām apzināti vai neapzināti vairāmies. Ir patīkamāk, piemēram, būt priecīgam, nekā dusmīgam. Tomēr, ja reiz apkārtējā situācija ir tāda, kura dusmas izsauc, tad ir svarīgi tās apzināties, jo dusmas signalizē, ka kāds ir pārkāpis cilvēka intīmā lauka robežas.

Sadzīvē šī otra cilvēka robežu pārkāpšana bieži mēdz notikt citiem nepamanāmā veidā. Tomēr tās būtība visbiežāk ir otra individuālo vēlmju neakceptēšana.

Piemēri par neiedziļināšanos otrā cilvēkā un tā vainošanu varētu būt šādi – tēvs bērnam: «Kā tu drīksti negribēt tagad ēst? Māte ir pūlējusies, gatavojusi.» Vai arī: «Nu kā tu vari būt tik slinks un nelasīt grāmatas, paskaties, kā tava māsa / brālis to dara...» u. tml.

Tātad, lai arī dusmas ir cilvēkam pašam nepatīkamas emocijas, tomēr tās ir šai gadījumā nepieciešama adaptatīva reakcija. Dusmas ļauj apjēgt, ka kāds dara ko tādu, pret ko savs personības lauks ir jāaizsargā un tās ir spējīgas organismu arī fizioloģiski sagatavot gaidāmajam sevis aizstāvēšanas procesam.

Tādējādi ir saprotams, ka nav pamata runāt par labām un sliktām vai pozitīvām un negatīvām emocijām, jo visas emocijas savā reizē un savā vietā ir labas un ļauj mums adekvāti reaģēt uz apkārtējiem notikumiem un uz mums vērsto cilvēku rīcību.

2. Emociju klasifikācija pēc psihofizioloģiskā raksturojuma:
a) emocijas, kas sagatavo organismu sagaidāmajai psihiskajai un fiziskajai slodzei; te minamas trauksme, bailes, nemiers, dusmas u.tml., kuru pamatā ir vēlēšanās kaut ko izdarīt, piemēram, paspēt uz pienākošo autobusu. Šīs emocijas pavada veģetatīvas reakcijas – asinsspiediena celšanās, paātrināta sirdsdarbība, elpošanas biežuma palielināšanās, relatīva asins pārsadale organismā – pastiprināta asiņu pieplūde lielajiem kāju muskuļiem u.tml.;

b) emocijas, kas saistītas ar nodomātā uzdevuma sekmīgu izpildi; te minamas prieka, laimes, gandarījuma u.c. izjūtas. Šo emociju iedarbība uz ķermeni veselības ziņā ir izcili vērtīga, jo tā līdzsvaro iekšējo orgānu funkcijas. Piemēram, ja ir bijis paaugstināts asinsspiediens, to pazemina; ja bijis pazemināts – paaugstina, ja ir bijis paātrināts sirds ritms, to palēnina, ja palēnināts – paātrina utt. Tas nozīmē, ka šī emociju grupa tiešā veidā piedalās psihiskās un fiziskās veselības uzturēšanā.

Slimības gadījumā minēto fizioloģisko saistību dēļ šīm emocijām piemīt ārstnieciskas īpašības. Ne par velti mēs sakām: «prieks ārstē», arī «smiekli ārstē». Tam ir noteikts psihofizioloģisks pamatojums.
Te būtu minams kāds praktisks aspekts. No iepriekš minētā varētu maldīgi secināt, ka veselības uzturēšana var notikt manipulatīvā ceļā: it kā svarīgi tikai otram pateikt labus vārdus, uzslavēt utt. Tā gluži nav, jo būtiskas ir dažas nianses.

Lai šīs izjūtas rastos, teicējam sacītais ir jāizjūt, t.i., slavētajam ir jājūt, ka tas, kurš slavē, pats par to priecājas. «Pliki» vārdi, kas neizsaka tiem atbilstošas jūtas, parasti ir plika graša vērti un tā arī šajā gadījumā.
Otra nianse – slavētajam ir jājūtas, ka viņš šos slavējamos vārdus tiešām, vismaz kaut kādā ziņā, ir pelnījis. Nepelnīti vārdi ne prieku, ne gandarījumu nenes. Varbūt drīzāk pastiprina neuzticību sacītajam vai arī rada sīku atvieglojuma sajūtu, ka izdevies citus piečakarēt.

c) emocijas, kuras saistītas ar uzdevuma neveiksmīgu izpildi, pie tam vienalga, vai vienkārši nepaveicās, vai uzdevums varbūt vispār nebija paveicams. Tādos gadījumos cilvēks jūt bēdas, bezcerību, bezpalīdzību, sarūgtinājumu, izmisumu, u.tml. Arī šīm jūtām, dabiski, ir sava veģetatīvā komponente un diemžēl šīs somatiskās reakcijas neietekmē organismu labvēlīgi, noteiktos gadījumos tās noved pie dažādu traucējumu un slimību veidošanās.

Runājot par emocijām, svarīgs ir jautājums, kā cilvēks pret saviem pārdzīvojumiem un izjūtām izturas. Pēc attieksmes pret saviem pārdzīvojumiem cilvēkus var iedalīt divās grupās:

a) cilvēki, kas fokusējas uz savām izjūtām (nedrošība, bailes, bezcerība, bezpalīdzība, izmisums, vientulības izjūta u.c.), uz savu emocionālo nelabsajūtu, un savu pašsajūtu mēģina uzlabot, risinot savas psihiskās (emocionālās) problēmas;
b) cilvēki, kuru psihiskās veselības resursi konkrētā brīdī nav pietiekami, fokusējas uz nepatīkamo emociju somatiskajiem pavadoņiem– veģetatīvajām reakcijām no iekšējo orgānu puses, t.i., uz somatiskajiem simptomiem. Tā ir cilvēku grupa ar tendenci somatizēties.

Kā jūtas «pārvēršas» slimībā?

Somatizācija ir tāds neapzināts psihiskās aizsardzības mehānisms, kad emocionālas problēmas cilvēks, pats sev neapzinoties, izsaka ne ar muti, bet ķermeņa simptomiem. Jo vairāk cilvēks noliedz savas jūtas un cenšas nebūt ar tām kontaktā, jo vairāk viņam jārēķinās ar to, ka izstumtās jūtas izpaudīsies ar dažādiem somatiskiem simptomiem.

Piemēram, situācijā, kad cilvēks baidās pateikt savam mīļotajam draugam vai radiniekam, ka šoreiz nu gan ir pamatīgi noskaities uz viņu, dažādu morālu aizspriedumu dēļ viņš varētu mēģināt savas dusmas «nejust», respektīvi, izstumt no apziņas zemapziņā. Tad var gadīties, ka pēc brīža viņš jutīs, ka nav dusmīgs, bet ka sākušās, teiksim, stipras galvassāpes.

Somatizācija sastopama ļoti bieži. Kā rāda pasaulē slavenākie epidemioloģiskie pētījumi par psihisko veselību, – ģimenes ārsta pieņemšanā dažādās pasaules valstīs apmēram līdz 60% pacientu ierodas ar psihiskām un psiholoģiskām problēmām (T.B.Ustun, N.Sartorius, 1995).

Lielā mērā šo procesu nosaka tāda cilvēkiem raksturīga īpašība kā nevēlēšanās, bailes tikt uztvertiem par psihiski slimiem. Prestižāk ir būt somatiski slimiem, jo tad cilvēkam
ir kāda slimība, (angl. I have smth.), nevis viņš pats ir slims (angl. I am…), kas apdraud sociālo labklājību un pašcieņu, un, kas varbūt ir vissvarīgākais – par somatiskas slimības esamību cilvēks var nejusties atbildīgs [5].

Daļa cilvēku joprojām saslimst ar klasiskajām psihosomatiskajām slimībām vai funkcionālajiem traucējumiem. Tomēr, pateicoties tam, ka fiziskā veselība daudziem ir pietiekami laba, mainoties dzīves stilam, notiek psihosomatisko traucējumu metamorfoze.
Modernā dzīves stila rezultātā ir radusies vesela slimību grupa, kas pieder pie psihosomatiskajiem traucējumiem un rada problēmas gan ģimenes ārstiem, gan dažādiem speciālistiem. Literatūrā tās dēvē par pseidoslimībām vai pseidodiagnozēm [6].

Ir uzskats, ka veidojas pat pseidoslimību epidēmija, kuras radīšanā netieši iesaistīti gan ārsti, gan pacienti. Pacienta mērķis ir, lai diagnoze skanētu kā organiska, ārsta – lai zināmā mērā piepildītu pacienta vēlmes. Pēdējā desmitgadē populāras ir ap 10 pseidoslimību diagnozes, īpaši populāra– izdegšanas sindroms (burn out syndrome). Betārstiem zināmas ir arī tādas diagnozes kā hroniska noguruma sindroms, hroniska noguruma un imūndeficīta sindroms, encefalomielīts ar muskuļu sāpēm, totālās alerģijas sindroms, fibromiaļģija, fibromiozīts, reaktīva hipoglikēmija,u.c.

Pētījumi rāda, ka, izmeklējot ar pseidodiagnozēm slimu pacientu psihisko stāvokli, statistiski ticami biežāk viņiem atrod saslimstību ar trauksmi un depresiju. Tādējādi varam teikt, ka šīs pseidodiagnozes slēpj sevī sociāli-psihisko distresu.

Šo pseidoslimību biežākie simptomi ir visai nespecifiski: nogurums, vājums, nespēks, galvas reiboņi, samazināta koncentrēšanās spēja, ēstgribas trūkums un krišanās svarā, raksturīgi dažādi sāpju sindromi un miega traucējumi.

Simptomi, kas saistīti ar depresiju un trauksmi it kā «ievietojas» modes diagnozes sindromoloģijā un tālāk jau nepareizi tiek interpretēti kā somatiskas slimības izpausme.

Tādējādi modernās diagnozes atļauj komfortabli noslēpt psihosociālo distresu abiem – gan ārstam, gan pacientam.
Šī procesa dziļākā būtība ir tā, ka, uzstādot pseidodiagnozi, tiek apmierināta cilvēka vajadzība pēc aprūpes. Un tas ir svarīgs atveseļošanās priekšnosacījums dzīves stresu nomāktam cilvēkam – justies pieņemtam, mīlētam, pažēlotam.

Nepieciešamība pēc aprūpes ir pašsaprotama visiem cilvēkiem, bet pacientiem ar t.s. «modernajām diagnozēm» tā ir īpaši izteikta. To veicina tādas personības iezīmes kā augsti iekšējie standarti, izteikta pienākuma apziņa, hipersociāla uzvedība (pārlieku liela sociālo normu ievērošana), tieksme gūt panākumus, grūtības akceptēt jebko mazāku par 100% [7]. Cilvēki, kuriem šīs personības iezīmes ir sevišķi spilgti izteiktas, ir biežāk pakļauti augsta stresa līmenim nekā citi. Sekas – izsīkums kā dzīves veids, kad par vienīgo atpūtas iespēju kļūst slimošana. Sociāli akceptējamāk – arsomatiskajām saslimšanām.

Tādējādi mūsdienās pastāv tendence somatizācijai kļūt par sociāli kulturālā līmenī akceptētu komunikācijas līdzekli. Par dzīves stresu (distresu) pārvarēšanas līdzekli (Katon, 1984).
Ir vairākas teorijas, kas izskaidro somatizācijas procesa veidošanos. Svarīgākās no tām ir trīs: attīstības teorija, psihodinamiskā teorija un stresa teorija.

1. Attīstības teorija.
Šī teorija uzsvaru liek uz faktu, ka cilvēkam nav bijusi iespēja sevī attīstīt verbālas un kognitīvas prasmes izteikt savas jūtas, īpaši nepatīkamās emocijas un psihisku distresu. Viņš it kā baidās, ka izsakot, cik slikti viņš jūtas, varētu citus ar to aizvainot vai apgrūtināt.
Saprotams, ka cilvēks iemācās savas izjūtas izprast un izteikt ģimenē. Tātad arī ne-iemācīties izteikt jūtas parasti iemācās ģimenē.

Piemēram, ja vecāki «nesaprot», kā bērnam tā vienkārši var negaršot zupa vai kāds cits ēdiens, toties «saprot», ka bērns nevēlas ēst zupu tāpēc, ka viņam ir «slikti» vai sāp vēders, tad šāds bērns arī kā pieaudzis cilvēks neapzināti mēģinās savas problēmas atrisināt ar somatizācijas palīdzību. Tātad attīstības teorija uzsver, ka pacienti, kuri somatizējas, bērnībā ir piedzīvojuši arī savu vecāku neprasmi izteikt savas jūtas.

Piemēram, bija jārēķinās, ja mātei vai tēvam kas nepatiks bērna mācību atzīmēs vai uzvedībā, viņi savu neapmierinātību izteiks ar somatizācijas palīdzību – sūdzēsies vai nu par sāpēm sirdī, vai galvassāpēm, vai «drīzu kapā iedzīšanu» u.tml.

Vācu zinātnieks Klauss Bāne Bānsons pat devis šīm ģimenēm speciālu nosaukumu – «psihosomatiskās ģimenes». Viņš tās raksturo kā ģimenes, kas neapzināti producē savas ģimenes locekļos psihosomatiskos traucējumus un slimības. Veidi, kā tas notiek, ir dažādi: hierarhiskā ģimenes struktūra neļauj iedziļināties citam cita izjūtās un tās respektēt, jūtu izteikšana tiek noliegta un uzskatīta par vāju cilvēku pazīmi u.tml. Īpaši šis aizliegums gan ir domāts attiecībā uz citiem nepatīkamu, nekomfortablu jūtu izpaušanu – kā sarūgtinājums, dusmas, neapmierinātība, bēdas, skumjas, sāpes, aizvainojuma sajūta u.tml., bet cilvēks jau nevar kaut ko just un kaut ko citu – atkal nejust. Cilvēks vai nu jūt, vai, ja dzīve piespiež, iemācās «nejust».

Paradoksālā kārtā daudzi liek vienlīdzības zīmi starp cilvēku, kurš ir emocionāls, spējīgs izpaust savas jūtas, un vāju cilvēku. Tā tas nav. Vājš ir tas, kurš atklāti izrāda neadekvātas jūtas. Kontakts ar savām patiesajām jūtām, pirmkārt, nebūt nenozīmē to automātisku izlikšanu vispārējai apskatei un, otrkārt, cilvēks, kurš ir spējīgs savas patiesās jūtas izpaust, iegūst spēju kontrolēt situāciju sev vēlamajā virzienā. Tieši kontakts ar savām jūtām cilvēku padara stipru.

Tādējādi, iemācot nejust, psihosomatiskās ģimenes padara cilvēku aleksitīmu. Aleksitīmija ir jēdziens, kurš apzīmē cilvēku nespēju saprast savas jūtas (a-nolieguma prievārds, lexis –lasīt, thymos – jūtas).
Var teikt, šajā ģimenē bērnam iemāca grūtas situācijas risināt ar slimošanas palīdzību.

2. Psihodinamiskā teorija.
Šī teorija uzsver somatizāciju kā traumatizējošas agrīnas attiecību pieredzes sekas. Agrā bērnībā stresa situācijās visi cilvēki reaģē galvenokārt ar somatiskām reakcijām – neverbāli, smaidot vai arī vicinot rokas, kājas, piesitot kāju, arī spļaudoties u.tml. – cilvēks mēģina izteikt pārējiem to, ko jūt un kam pietrūkst vārdu. Vēlāk nāk klāt verbālās prasmes adekvāti izteikt savas jūtas (pie nosacījuma, ka bērns aug emocionāli veseliem vecākiem). Var teikt, ka notiek jūtu izteikšanas desomatizācijas process.
Ja bērnībā pārdzīvotais ir bijis pārāk sāpīgs, šāds desomatizācijas process nevar notikt veiksmīgi, un cilvēks dažādās situācijās turpina reaģēt somatiski. Var notikt arī daļēja desomatizācija, kas nozīmē, ka vēlāk dzīvē izteiktās stresa situācijās cilvēks relatīvi viegli desomatizēsies, t.i., neapzināti atkal izteiks savas emocijas ar somatisku simptomu palīdzību.

Psihodinamiskā teorija izvirzījusi klīniskajai praksei interesantu konceptu – slimības vinnests. Varam izšķirt trīs slimības vinnestus – primāro, sekundāro un terciāro [8].

Primārais slimības vinnests ir neapzināts, un tā jēga ir samazināt neapzināto intrapsihisko konfliktu. Pacienta vēlmes un jūtas zemapziņas līmenī ir tik labi iestrādātas simptomos, ka psihiskais ieguvums ir augsts no paša simptoma kā tāda [9]. Daudziem slimniekiem neapzinātā līmenī slimība kalpo par sava veida aizsardzību vai attaisnojumu tam, ko viņi nav varējuši vai gribējuši izdarīt, bet ko būtu izdarījuši vai sasnieguši, ja nebūtu saslimuši.

Sekundārais slimības vinnests ir apzināts un parasti slimniekam dod kādus interpersonālus ieguvumus. Ieguvums, ko šie pacienti iegūst, ir diezgan manipulatīvs: pamatojot savas vēlmes ar savu slimību vai tās smagumu, viņi piespiež ģimenes locekļus un radus (draugu parasti šādiem cilvēkiem ir maz) izpildīt viņu vēlēšanās.

Piemēram, māte vai tēvs pieprasa, lai pieaugušie bērni apciemotu viņus katru (!) nedēļas nogali, un bērnu atteikšanās tiek bloķēta ar argumentu, ka neierašanās gadījumā vecāki sapratīs, ka viņu veselība bērniem ir vienaldzīga vai pat bērni vēlas, lai māte vai tēvs nomirtu. Saprotams, ka bērnos tas parasti izsauc izmisīgu pretestību, bet vienīgais veids, kā pierādīt, ka viņi savus vecākus mīl,
ir pakļauties viņu prasībām (kurās ir tik maz ieinteresētības pret pašiem bērniem). Šis kontroles mehānisms piederīgajiem mēdz būt emocionāli tik smags un bezpalīdzību izraisošs, ka tie mēdz saslimt (somatizēties) paši, pie tam gados vecāki cilvēki nereti saslimst ar prognostiski smagākām slimībām nekā sekundārā vinnesta īpašnieks.

Jāsaka, ka šī slimības vinnesta esamība rada problēmas arī ārstiem, jo tā nosaka vislielāko pacienta pretestību jeb rezistenci ārstēšanas procesā. Var teikt, ka ir pacienti, kuriem lielākais pārinodarījums būtu viņus izārstēt.

Terciārais vinnests ir vinnests, kuru no kādas personas slimības iegūst trešais cilvēks. Kā piemēri Rietumos izdotajās mācību grāmatās tiek minēti juristi, īpaši advokāti, bet tie var būt arī ģimenes locekļi. Piemēram, kāda ģimene, kura piecu cilvēku sastāvā dzīvo divistabu dzīvoklītī, jūtas labāk tajos periodos, kad sievas māte tiek ievietota slimnīcā. Sievas mātes ārstējošais ārsts sākumā tiek lūgts izmeklēt slimnieci īpaši pamatīgi un nesteigties ar viņas izrakstīšanu, bet vēlāk – saņem no slimnieces meitas striktu atteikumu ņemt māti tuvāko nedēļu laikā mājās, it kā uzsākta dzīvokļa remonta dēļ.

3.Stresa teorija.
Šī teorija kā somatizācijas priekšnoteikumus akcentē psihosociālos faktorus un somatizāciju uzskata par atbildi uz hronisku distresu.

Ņemot vērā Rietumu sabiedrībā valdošo konkurences un sevis pierādīšanas gaisotni, ņemot vērā to, ka pēc jaunākajiem datiem Latvija ir to valstu vidū, kur visvairāk cilvēku strādā vairāk nekā vienu darba slodzi, arī šī teorija var izskaidrot daudzus saslimšanas gadījumus.
Kā vienmēr, medicīnā ir vērts kombinēt dažādas teorijas, katra konkrēta pacienta gadījumā paņemot no katras viņa slimības diferenciāldiagnostikas procesam un ārstēšanai noderīgāko.

No minētā redzams, ka psihosomatika ir tikpat sena kā pati ārstēšanas māksla. Patiesībā precīzāk būtu teikt – psihosomatiska pieeja pacientam vai pieeja pacientam no psihosomatiskā viedokļa. Tā jau ir nākošā raksta tēma.

P.S. Mēģināšu atrast, no kurienes tas ir izrakts (pagaidām avots ir: http://www.dr.lv/forums/read.php?f=3&i=181384&t=50463#reply_132864)
Comments by: Spicis https://tvertne.org/blogi/?itemid=1451#2615 Spicis
Skat kā var safleitēt par to, kas mums visiem sēž iekšā. Ātri pārlasot, aizdomājos, cik viegli budistiem: padauza bungas, šķīvjus; padungo basīgā aizkapa balsī un visas šitās aprakstītās likstas aizskalo prom; pameditē klusumā un galvā iemājo patīkams miers un tukšums... ;-) Comments by: logs https://tvertne.org/blogi/?itemid=1451#4308 logs
Labs raksts.Piekrītu.