Somālija. Šīs zemes valdība praktiski nekontrolē neko. Viss ir bruņotu kaujinieku rokās. Ja tomēr dikti vajag uz turieni braukt, tad laikus sastādiet testamentu un iekļaujiet sevi bezvēsts pazudušo sarakstā. (Var jau, protams, cerēt, ka vienmēr ir kāds procents veiksmes...)

Irāka. Te nebūs droši pat ASV it kā labi apsargātajā t.s. «zaļajā zonā» Bagdādē. Irākā cilvēkus nolaupa katru stundu. Topā, protams, ir ārzemnieki. Ne jau tikai politisku apsvērumu dēļ. Iespējams, ka jūs pat nerādīs TV kā kārtējo upuri, kuram nocirtīs galvu, ja svešais karaspēks no turienes neizvāksies. Tur laupa vienkārši mantkārīgos nolūkos, bet, saņemot izpirkumu, upuri jau parasti vairs nav starp dzīvajiem. Turklāt viss Irākas skaistums ir stipri izpostīts.

Afganistāna. 2005. gadā gribējās cerēt, ka tūrisms atdzims un kļūs par vienu no šīs valsts ekonomikas stūrakmeņiem, bet šobrīd tur atkal ir ļoti bīstami. Afgāņi no irākiešiem aizgūst cilvēku laupīšanas pieredzi. Ir atsākušās arī sīvas kaujas starp valdības karaspēku un kaujiniekiem. Diemžēl Afganistāna ir zeme, kurā zeļ un plaukst izvarošanas.

Kongo Demokrātiskā Republika. Pilsoņu karš tur jau ir beidzies. Notikušas pat vēlēšanas. Valstī par kārtību palīdz gādāt starptautiskais miera spēku kontingents. Tomēr, tomēr... Īpaši valsts ziemeļos noziedzības līmenis ir dramatiski augsts. Pilsētu ielās siro bruņotas bandas, kas par pārdesmit dolāriem makā ir gatavas pārgriezt rīkli ikvienam. Tāpat kā Afganistāna, arī Kongo ir valsts, kur izvarošanas ir pierasta lieta.

Kotdivuāra jeb Ziloņkaula Krasts. Izcili skaista vieta! Diemžēl pilsoņu kari daudz ko jau izpostījuši. Abidžānā, ko sauc par ekonomikas galvaspilsētu, kaujinieku sadursmes ar policiju nav retums. Kaut arī oficiāla karadarbība tur vairs nenotiek, bruņoti laupītāji uzbrūk viesnīcām un autobusiem. Šādās sadursmēs parasti ir bojāgājušie.

Pakistāna – it kā jau viss ir mierīgi. Vienīgi – nu nemīl viņi tos rietumniekus, nemīl... Ja kādam ekstrēmistam kaut kas neiepatiksies, pilnīgi iespējams, ka jūsu virzienā lidos «nejauša» granāta vai ar trotilu piekrauts autiņš ietrieksies tieši autobusā. Tomēr, ja nu esat tur nokļuvis, tad uz Afganistānas pierobežas pusi centieties pat neskatīties.

Burundi. Kopš 1993. gada tur plosās pilsoņu karš (patlaban it kā gan izsludināts pamiers...). Taču, lai kur arī jūs būtu, nav garantiju, ka nejauši neiekļūsiet valdības karaspēka un kaujinieku apšaudes centrā.

Haiti. Arī šajā valstī kārtību cenšas uzturēt Miera spēki, taču augstās varas iestāžu (īpaši policijas) korumpētības dēļ tas nākas grūti. Ja jums nav līdzekļu uzticamiem miesassargiem, tad vairākkārt pārdomājiet – vai ir vērts riskēt. Likums ir tāds, ka šajā zemē uzvar fiziski stiprākais.

Libāna. Runā, ka tur pie jūras esot visskaistākie saulrieti pasaulē. Vairums vietējo pret tūristiem ir noskaņoti draudzīgi un viesmīlīgi. Taču pēc bruņotās sadursmes ar Izraēlu uz rietumniekiem nu jau lūkojas visai šķībi... Turklāt valsts dienvidos uz ceļiem, pludmalēs, laukos šobrīd atrodas ļoti daudz nesprāgušas munīcijas.

Sudāna. Šo valsti it kā jau vajadzēja likt pirmajā draudu trijniekā, taču ir cerības, ka pat asāko izjūtu cienītājiem neienāks prātā uz turieni braukt. Kurš gan nezina par zvērībām Dārfūras bēgļu nometnēs? Vārdu sakot – šī valsts asiņo.