Viena no kaitinošākajām mūsdienu lietām, kas saglabājusies no nezin kādiem aizvēstures laikiem ir tikšķoši sienas/galda pulksteņi.

Neizprotu tādus cilvēkus, kuriem ir pohuj vai netraucē/šķietami netraucē.

Mani tas nereāli tracina/kaitina.

Viennozīmīgi atbalstu zemāk redzamā pulksteņa tipu.
Tur nekas netikšķ un nekaitina.

Pie mums par to diži daudz mēdijos nerunā, bet Nepālā pašreiz iet ļoti traki.
Pirms pāris dienām valsti satricināja spēcīga zemestrīce, radot plašus postījumus, cilvēku upurus un kultūras mantojuma zudumu.

Parakņājos pa savām 2 gadus vecajām Nepālas bildēm un atradu, piemēram, tādu salīdzinājumam:



Un vai šī pa ceļam satiktā meitenīte ar savu brālīti vēl maz ir dzīva?



Un visi citi daudzie satiktie vietējie cilvēki, vai izdevās paglābties?
Cenšos par to nedomāt, bet nu acis paliek miklas.

Nepāla ir ļoti nabadzīga valsts, varat padomāt kaut vai par mums tādu pašsaprotamu lietu kā nepārtrauktu elektrības piegādi.

Tur tā nav.

Pat galvaspilsētā Katmandu ir regulāri ik dienas elektrības atslēgumi vairāku stundu ilgumā (patērētāji sadalīti pa zonām un tiek atslēgti iepriekš zināmos laikos).

Es ceru, ka nepālieši spēs atgūties no šī trieciena.

Pagājušo nedēļu kolēģis uzprasīja aizdot nelielu summu līdz mēneša beigām.
Šodien pienāk un prasa: "Naudu atdot ?"

?!?!

Nekādi nesaprotu tādus cilvēkus: ja esi aizņēmies un ir iespēja atdot ātrāk, lieliski, atdod. Kāpēc papildus jājautā.

Stāvu pieturā (garīgais nekāds).
Pienāk sieviete un jautā: "Jūs latviski runājat vai krieviski ?"
Neko neatbildu. Viņa pārjautā to pašu krieviski un beigās vēl nez kāpēc latviski pasaka "Labdien".

Neapmierināti nomurmulēju: "Itāliski!" un par zīmi, ka saruna beigusies dodos prom uz nākamo pieturu.

Morāle: Kad garīgais nekāds, kaitina sveši uz ielas uzrunājoši cilvēki, kuriem redzami kaut ko vajag.

Yarrr, esmu anti-sociāls?
Pie kājas. Tiešām.