2002-12-05
Vācu īsspalvainais putnu suns kurchārs Latvijā īpašu popularitāti iemantoja pēc Rīgas kinostudijas mākslas filmas Suns, kurš mācēja dziedāt parādīšanās zilajos ekrānos 1991.gadā.
Kurš muzikālāks?
Sākotnēji gan filmas uzņemšanas laukumā bijis paredzēts dziedāt īru seteram. Filmēšanas noteikumi bijuši tādi, ka četrkājainajai aktrisei vai nu bijis uz pusgadu jāšķiras no saimnieces, vai arī saimniecei par labu topošās filmzvaigznes karjerai jāatstāj darbs. Tā kā ne viens, ne otrs nav bijis iespējams, īru setera vietā izraudzīts citas šķirnes pārstāvis kurchārs, kurš kino debitējis lieliski.
«Un kā nu ne! Kā jau putnu sunim, kurchāram raksturīga aizkustinoši mīļa purniņa izteiksme, graciozas kustības, izteikta pašcieņa un labs raksturs,» atzīst Latvijas Kinoloģiskās federācijas Latvijas medību šķirņu suņu audzētāju kluba prezidente Marina Kuļešova. Neraugoties uz to, ka muzikālā dzirde tomēr ir individuāla dabas dota priekšrocība, vācu īsspalvainais putnu suns iekaroja popularitāti Latvijā un pašlaik ir otra izplatītākā medību suņu šķirne aiz īru setera. Turklāt šis suns izceļas ne tikai ar teicamām mednieka īpašībām.
Universāls mednieks
Kurchāra dzimtene ir Vācija. Šķirne gan veidojusies visai savdabīgos apstākļos medījot nelielās teritorijās, mednieku četrkājainajiem palīgiem bija ne tikai jāatrod ievainotais medījums gan putni, gan zvēri. Šie suņi pildīja arī dzinēja pienākumus kolektīvās medībās, pienesot medniekiem nošautos putnus. Šādām medībām bija vajadzīgi liela auguma spēcīgi suņi, apveltīti ar līdzsvarotu psihi, labu raksturu un kas viegli pakļautos apmācībai.
Šķirne veidota, selekcijas darba pamatā izmantojot spāņu un vācu suņus. 19. gadsimta beigās ciltsdarba mērķis bija samazināt šīs šķirnes pārstāvju svaru, padarīt ātrākus un uzlabot deguna jutīguma jeb ožas kvalitāti, tāpēc krustošanai biežāk tika izmantoti pointeri.
«Kurchārā rit arī bladhaunda asinis, līdz ar to šis medību suns var kalpot kā pēddzinis. Tomēr putnu suns tiek uzskatīts par universālu mednieku, tāpēc tam vairāk bija nepieciešama tā sauktā augšējā oža,» skaidro M. Kuļešova.
Vācijā šķirnes standarts tika pieņemts 1879. gadā, savukārt starptautiski tas apstiprināts 1912. gadā.
Lai dvēsele nemirst
«Kurchārs ir patiesi universāls suns ne vien labs mednieks, bet arī gudrs sargs, kurš neizceļas ar lieku trokšņošanu. Ģimenē viņš atzīst visus tās locekļus. Ārkārtīgi maigs, nosvērts un uzticīgs četrkājainais, kurš mīl cilvēkus. Arī kopšana raizes nesagādā. Tiesa, kurchārs nav piemērots turēšanai āra apstākļos ziemā, jo īsā spalva ir bez pavilnas,» šķirni raksturo tās pazinēja. Šim sunim nepieciešama nopietna fiziskā slodze trīs reizes dienā jāatvēl laiks pusstundu ilgām pastaigām un vēl pusotras stundas intensīvākai slodzei. Kucēnam augot, slodze jāpalielina pakāpeniski, kā sportistam. «Sunim nemitīgi jābūt nodarbinātam, vislabāk, protams, ja tās ir medības, jo šis ir enerģisks un spēcīgs suns, kura muskuļi nopietni jātrenē. Ja saimnieks ar kurchāru nopietni strādās, tad no šā darbīgā kompanjona sagaidīs simtprocentīgu atdevi. Pretējā gadījumā vien mirstošu dvēselīti un slikta rakstura izpausmes,» uzskata M. Kuļešova.
Taujāta par šķirnei īpaši raksturīgo, kluba vadītāja neslēpj samtainais purniņš, prasme dziedāt un pat emocionāli sarunāties ar cilvēku kurchāriem piešķir īpašu šarmu.
***
Fakti
Augstums skaustā: suņiem no 58,5 līdz 63,5 cm, kucēm no 53 līdz 58,5 centimetriem
Svars: vidēji 35 kilogrami
Krāsa: kafijas brūns, kafijas krāsa ar lielākiem vai pavisam sīkiem plankumiņiem, kafijas brūns ar sirmumu
Proporcionāli veidots ķermenis, spēcīga kaulu uzbūve, labi attīstīta muskulatūra un brīvas, vieglas kustības
Latvijā ir ap pusotra simta šīs šķirnes pārstāvju
Kucēna cena: ap 150 latu
***
Kurchāra Naidas saimnieks Andrejs Zaicevs:
Par kurchāru sapņoju četrus gadus, līdz tam ne es, ne sieva suni nebijām turējuši. Jāteic, Naida pilnībā attaisnojusi manas cerības šie, manuprāt, ir gudrākie suņi. Nosvērti, uzticami. Inteliģenti un ar pašcieņu.
Ģimenē Naida zina savu vietu, nekad neuzbāžas ar savu klātbūtni, ja tiek norādīts atrasties savā vietiņā. Arī pret bērniem izturas ļoti maigi. Kad piedzima mūsu mazulis, Naida bija gadu veca. Pirmajās dienās gan izrādīja greizsirdību, bet pēc tam viss izturējās kā pret savu bērnu, laizīja viņu, ļāva sevi staipīt, raustīt aiz ausīm un nekad nav izrādījusi ne mazākās neapmierinātības pazīmes. Nu mūsu mājās kūņojas septiņi Naidas mazuļi.
Sezonas laikā kopā ar Naidu medībās braucam katru nedēļas nogali. Man paveicās ar suni, Naida jau kopš dzimšanas ir īstens mednieks, atlika tikai ierādīt pareizo virzienu. Jau trīs mēnešu vecumā viņa pati sāka pienest klāt bumbiņu. Neko nemācīju pati atnes, apsēžas blakus un skatās acīs. Tad suni sāku pamazām vest uz mežu, rādīt putnus. Viņai ļoti patika. Bijuši pat gadījumi, ka šauj cits mednieks, bet Naida to pīli pienes man. Kad netrāpu mērķī, Naida skatās manī smilkstēdama, sak, ko tad tu, saimniek, nevarēji trāpīt
Ļoti gudra. Medībās pietiek tikai ar žestu parādīt, lai viņa nāk aiz manis es eju pa priekšu, un Naida klusiņām zogas aiz manis. Saprot no pusvārda. Tiesa, ja ilgāku laiku netiekam medībās, sunenei jau prāts nesas uz draiskošanos. Taču pārlieku daudz laika pastaigām neatliek, vien pa pusstundai vai stundai tuvējā mežā. Tur viņa jūtas ļoti labi.
Arī par citiem šīs šķirnes pārstāvjiem varu teikt tikai to labāko. Reiz mana Naida medībās pazuda dzina mežacūkas, bija tumšs, un acīmredzot meža zvēri suni aizvilināja pārāk tālu. Nākamajā dienā meklējām, šāvām, iesaistījām mežsargus nekā. Tad atvedām kādu vecu kurchāru, ar kuru Naida kopā bija pavadījusi bērnību. Palaidām veco suni mežā, un
pēc pusstundas viņš atgriezās kopā ar Naidu.