Dažādas piezīmes
Uz navigāciju
pastāstiet kaut ko interesantu!
un kāpēc eastgame jau pāris dienas neiet?!
Smuks paziņojums: 服务器故障
Gudri ļaudis saka, ka tas tulkojas kā 'Server breakdown'
Citi raksta
hQuse 15/11/2005 16:01:17 raksta:
hQuse 15/11/2005 16:01:49 raksta:
Knišļi
Knišļu dzimtā (Simuliidae) Pasaulē zināmas ap 2000 sugu, Latvijā – 29 sugas. Tie ir sīki 1-4 mm gari odveidīgie divspārņi. Tomēr pēc izskata tie atgādina mazas melnas kuprainas mušas. Citi Latvijas divspārņi-asinssūcēji ir dzēlējodi (Culicidae), miģeles (Ceratopogonidae), dunduri (Tabanidae) un sīvās mušas (Stomoxyidae).
Knišļu mātītes un tēviņi galvenokārt barojas ar ziedu nektāru, taču lielākās sugu daļas mātītes sūc arī asinis. Asinis nepieciešamas kā barības vielas, lai mātītes ķermenī varētu attīstīties olas. Knišļu mātītes visbiežāk uzbrūk siltasiņu dzīvniekiem – putniem, zīdītājiem un arī cilvēkam, dažas sugas pārtiek tikai no abinieku asinīm. Pieaugušajiem knišļiem ir dūrēja-sūcēja tipa mutes orgāni, ar kuriem var gan sūkt nektāru, gan arī pārdurt dzīvnieka ādu un sūkt asinis.
Knišļu attīstībā ir četras stadijas – ola, kāpurs, kūniņa un pieaugušais knislis.
Mātītes dēj 150-300 baltas olas, kas ārvidē brīzi vien kļūst melnas. Olas tiek dētas piemērotā vietā ūdenī vai pie ūdenslīnijas. Ūdenim jābūt vismaz lēni tekošam, taču vairumam sugu nepieciešamas straujas upes. Ja ūdens ir silts, tad no olām kāpuri izšķiļas pēc 3-5 dienām, ja auksts – pat pēc mēneša. Kāpuri apdzīvo seklu ūdeni. Tie ar smalki zarotiem mutes orgāniem filtrē ūdeni un barojas ar to ko atnes straume – sīkiem vēžiem, vienšūņiem, aļģēm vai smalkām organiskajām daļiņām. Kāpuriem ir smalki žaunu pavedieni, caur kuriem notiek ūdenī izšķīdušā skābekļa difūzija kāpura ķermenī. Kāpuri ar ķermeņa pakaļgalu piestiprinās cietam substrātam akmeņiem, nogrimušiem zariem, ūdensaugiem, augu saknēm, dažādiem nogrimušiem priekšmetiem. Kāpura attīstības ilgumu, tāpat kā olām, nosaka ūdens temperatūra. Attīstības ilgums var būt no divām nedēļām līdz pat divarpus mēnešiem. Pieauguša kāpura garums ir 5-6 mm. Kāpuri ir prasīgi pret ūdens kvalitāti un apdzīvo galvenokārt tīras upes ar augstu izšķīdušā skābekļa saturu. Piesārņotas upes knišļi apdzīvo nelielā skaitā. Knišļus var uzskatīt par tīru un vāji piesārņotu upju indikatoriem. Kāpuri piedalās ūdens bioloģiskajā attīrīšanā – suspendētās daļiņas savāc, sagremo un pārvērš grimstošos ekskrementos. No Latvijas sugām viena – avotu knislis Simulium cryophilum ir iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tā ir reta, avotstrautus apdzīvojoša suga.
Pieaugušais kāpurs veido brūnganu kokonu, kurā iekūņojas. Arī kokonam ir žaunu pavedieni. Kūniņas attīstība ilgst no vienas līdz 5 nedēļām, atkarībā no ūdens temperatūras un katras sugas iedzimtajām īpašībām.
No kokona izlien pieaugušais knislis, uzpeld ūdens virspusē, pieķeras pie kāda priekšmeta, nožūst un aizlido pāroties un baroties. Mātīšu un tēviņu pārošanās notiek drīz vien pēc izšķilšanās. Knišļi var pāroties tikai vienu reizi. Tēviņi dažas dienas pēc pārošanās nomirst, bet mātītes turpina baroties un dēj olas. Mātītes dzīves ilgums ir viena līdz divas nedēļas – siltā laikā dzīves ilgums ir īsāks.
Knišļu mātītēm uzvedība atšķiras no citu asinssūcēju uzvedības. Upura meklējumos tās izlido no rīta un vakarā. Dienas vidū, kad gaisa temperatūra ir augsta un mitrums zems, tās slēpjas, jo jāizvairās no izžūšanas. Naktī knišļi nelido. Tiem nepatīk arī vējains laiks. Mātītes parasti nosēžas dzīvnieku apakšpusē – uz kakla, vēdera, kājām, kā arī ielien ausīs. Kukaiņa dzēliens var būt arī pilnīgi nesāpīgs, jo knislis brūcē ievada anestezējošās siekalas. Knišļi izvairās uzbrukt mājdzīvniekiem, kas atrodas telpās un pat nojumēs. Knišļu apsēstam dzīvniekam ieejot kūtī, knišļi aizlido. Nereti tie lielā skaitā salasās uz kūts logiem.
Cilvēkam knislis kož tikai neapsegtajās un neapmatotajās ķermeņa vietās, arī apakšpusē – kājās, vēderā. Ja cilvēks ir pieliecies, piemēram, kaplē dārzā, tad kož arī sejā. Tie, atšķirībā no miģelēm, nelien zem drēbēm.
Pilns knišļa dzīves cikls ilgst vismaz mēnesi. Lielākajai daļai Latvijas knišļu ir tikai viena paaudze gadā. Dažām sugām siltās vasarās var attīstīties otrā un arī trešā paaudze. Knišļi ziemo kāpura vai olas attīstības stadijā.
Knišļu lidošanas periods ilgst divas līdz četras nedēļas. Ja laiks ir karsts, tas ir īsāks, ja vēss – tad ilgāks.
Knišļu dzimtā (Simuliidae) Pasaulē zināmas ap 2000 sugu, Latvijā – 29 sugas. Tie ir sīki 1-4 mm gari odveidīgie divspārņi. Tomēr pēc izskata tie atgādina mazas melnas kuprainas mušas. Citi Latvijas divspārņi-asinssūcēji ir dzēlējodi (Culicidae), miģeles (Ceratopogonidae), dunduri (Tabanidae) un sīvās mušas (Stomoxyidae).
Knišļu mātītes un tēviņi galvenokārt barojas ar ziedu nektāru, taču lielākās sugu daļas mātītes sūc arī asinis. Asinis nepieciešamas kā barības vielas, lai mātītes ķermenī varētu attīstīties olas. Knišļu mātītes visbiežāk uzbrūk siltasiņu dzīvniekiem – putniem, zīdītājiem un arī cilvēkam, dažas sugas pārtiek tikai no abinieku asinīm. Pieaugušajiem knišļiem ir dūrēja-sūcēja tipa mutes orgāni, ar kuriem var gan sūkt nektāru, gan arī pārdurt dzīvnieka ādu un sūkt asinis.
Knišļu attīstībā ir četras stadijas – ola, kāpurs, kūniņa un pieaugušais knislis.
Mātītes dēj 150-300 baltas olas, kas ārvidē brīzi vien kļūst melnas. Olas tiek dētas piemērotā vietā ūdenī vai pie ūdenslīnijas. Ūdenim jābūt vismaz lēni tekošam, taču vairumam sugu nepieciešamas straujas upes. Ja ūdens ir silts, tad no olām kāpuri izšķiļas pēc 3-5 dienām, ja auksts – pat pēc mēneša. Kāpuri apdzīvo seklu ūdeni. Tie ar smalki zarotiem mutes orgāniem filtrē ūdeni un barojas ar to ko atnes straume – sīkiem vēžiem, vienšūņiem, aļģēm vai smalkām organiskajām daļiņām. Kāpuriem ir smalki žaunu pavedieni, caur kuriem notiek ūdenī izšķīdušā skābekļa difūzija kāpura ķermenī. Kāpuri ar ķermeņa pakaļgalu piestiprinās cietam substrātam akmeņiem, nogrimušiem zariem, ūdensaugiem, augu saknēm, dažādiem nogrimušiem priekšmetiem. Kāpura attīstības ilgumu, tāpat kā olām, nosaka ūdens temperatūra. Attīstības ilgums var būt no divām nedēļām līdz pat divarpus mēnešiem. Pieauguša kāpura garums ir 5-6 mm. Kāpuri ir prasīgi pret ūdens kvalitāti un apdzīvo galvenokārt tīras upes ar augstu izšķīdušā skābekļa saturu. Piesārņotas upes knišļi apdzīvo nelielā skaitā. Knišļus var uzskatīt par tīru un vāji piesārņotu upju indikatoriem. Kāpuri piedalās ūdens bioloģiskajā attīrīšanā – suspendētās daļiņas savāc, sagremo un pārvērš grimstošos ekskrementos. No Latvijas sugām viena – avotu knislis Simulium cryophilum ir iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tā ir reta, avotstrautus apdzīvojoša suga.
Pieaugušais kāpurs veido brūnganu kokonu, kurā iekūņojas. Arī kokonam ir žaunu pavedieni. Kūniņas attīstība ilgst no vienas līdz 5 nedēļām, atkarībā no ūdens temperatūras un katras sugas iedzimtajām īpašībām.
No kokona izlien pieaugušais knislis, uzpeld ūdens virspusē, pieķeras pie kāda priekšmeta, nožūst un aizlido pāroties un baroties. Mātīšu un tēviņu pārošanās notiek drīz vien pēc izšķilšanās. Knišļi var pāroties tikai vienu reizi. Tēviņi dažas dienas pēc pārošanās nomirst, bet mātītes turpina baroties un dēj olas. Mātītes dzīves ilgums ir viena līdz divas nedēļas – siltā laikā dzīves ilgums ir īsāks.
Knišļu mātītēm uzvedība atšķiras no citu asinssūcēju uzvedības. Upura meklējumos tās izlido no rīta un vakarā. Dienas vidū, kad gaisa temperatūra ir augsta un mitrums zems, tās slēpjas, jo jāizvairās no izžūšanas. Naktī knišļi nelido. Tiem nepatīk arī vējains laiks. Mātītes parasti nosēžas dzīvnieku apakšpusē – uz kakla, vēdera, kājām, kā arī ielien ausīs. Kukaiņa dzēliens var būt arī pilnīgi nesāpīgs, jo knislis brūcē ievada anestezējošās siekalas. Knišļi izvairās uzbrukt mājdzīvniekiem, kas atrodas telpās un pat nojumēs. Knišļu apsēstam dzīvniekam ieejot kūtī, knišļi aizlido. Nereti tie lielā skaitā salasās uz kūts logiem.
Cilvēkam knislis kož tikai neapsegtajās un neapmatotajās ķermeņa vietās, arī apakšpusē – kājās, vēderā. Ja cilvēks ir pieliecies, piemēram, kaplē dārzā, tad kož arī sejā. Tie, atšķirībā no miģelēm, nelien zem drēbēm.
Pilns knišļa dzīves cikls ilgst vismaz mēnesi. Lielākajai daļai Latvijas knišļu ir tikai viena paaudze gadā. Dažām sugām siltās vasarās var attīstīties otrā un arī trešā paaudze. Knišļi ziemo kāpura vai olas attīstības stadijā.
Knišļu lidošanas periods ilgst divas līdz četras nedēļas. Ja laiks ir karsts, tas ir īsāks, ja vēss – tad ilgāks.
hQuse 15/11/2005 16:02:02 raksta:
Latvijā divām sugām - Simulium rostratum un Simulium pusillum ir lielāka veterinārā nozīme kā mājdzīvnieku asinssūcējiem.
Knišļi ir izplatīti visā Latvijā, tomēr visbiežāk masveida savairošanās tiek periodiski novērota Vidzemē un Latgalē. Iepriekšējā masveida savairošanās bija 1980-to gadu beigās. Masveida savairošanās ir saistīta ar klimatiskajiem apstākļiem – nokrišņu daudzumu un ūdens temperatūru. 2004. gada vasara bija lietaina, upēs bija pietiekoši daudz ūdens un gaisa temperatūra vidēja. Ūdens pastāvīgi piegādāja knišļu kāpuriem barības vielas. Un ja ūdens temperatūra bija relatīvi zema, tad skābekļa saturs ūdenī bija augsts. Tādējādi knišļu attīstībai bija labvēlīgi apstākļi. Knišļu skaitu ūdenī regulē dažādi plēsēji – zivis (foreles, alatas, mailītes un citas), ūdens kukaiņi un arī slimības. Zināms, ka knišļu skaitu var regulēt baktērija Bacillus thuringiensis var. israelensis. Latvijā šie regulējošie faktori pilnīgi nav pētīti.
Knišļi ar siekalām izdala fermentus – antikoagulantus, kas mātītēm palīdz sūkt asinis. Šie fermenti ir daudz toksiskāki kā citiem asinssūcējiem kukaiņiem. Fermentu ietekmē var veidoties dažus milimetrus lieli asinsizplūdumi – hematomas, kā arī tie var izraisīt organisma nespecifisku imūnreakciju – apsārtumu, temperatūras paaugstināšanos. Katram dzīvniekam un arī cilvēkam ir atšķirīga jūtība pret knišļu kodumiem. Atsevišķi knišļa kodumi dzīvniekiem ļaunumu nenes. Taču, ja dzīvnieku sadzeļ simti un tūkstoši knišļu, tad sekas var būt letālas. Cēlonis dzīvnieku bojāejai var būt gan asiņu zudums, gan saindēšanās ar knišļu izdalītajiem fermentiem. Fermenti - svešas olbaltumvielas dzīvnieka organismā darbojas kā inde. Mājdzīvnieka nāve iestājas no anafilaktiskā šoka – smagas alerģiskas organisma reakcijas, sirdsdarbības un elpošanas traucējumiem.
Cik zināms, Latvijā knišļi nepārnēsā mājlopu slimības. Taču savvaļas putniem tie var pārnēsāt vienšūņu parazītus - Leucocytozoon toddi. Šie parazīti dzīvo putnu asinīs un var izraisīt nāvi. Pastāv iespēja, ka knišļi šos vienšūņus var pārnest no savvaļas putniem uz mājputniem. Tāpat tie var pārnest putnu tripanosomas – asinīs parazitējošus vienšūņus. Knišļi var pārnēsāt vīrusu izraisītu trušu saslimšanu – miksomatozi.
Latvijā knišļi nepārnes cilvēkam bīstamos parazītus un slimības. Tropiskajās un subptropiskajās zemēs knišļi pārnes ne vien vīrusus, baktērijas un vienšūņus, bet pat cilvēkos parazitējošas nematodes.
Profilakse pret knišļu uzbrukumu ir daudzveidīga. Mājdzīvniekus var laist ganībās pēc saules rieta un līdz saules lēktam un dienas karstākajā laikā. Taču to ir grūti nodrošināt, ja ir liels ganāmpulks. Masveida savairošanās gadījumā vispār lopus nav ieteicams laist ganībās. Ir izstrādāti dažādi repelenti, kas atbaida asinssūcējus kukaiņus, tostarp arī knišļus. Repelenti tomēr ir efektīvi apmēram diennakti un nepieciešama dzīvnieku apmiglošana ar tiem ik reizi pirms ganīšanas. Dažkārt izmanto dzīvnieku apsegšanu ar audumu. Tomēr visdrošāk knišļu masveida savairošanās gadījumā mājdzīvniekus nelaist ganībās.
Cilvēkam palīdz apģērbs un cepure ar tīkliņu pret asinssūcējiem kukaiņiem. Jāņem vērā knišļu mātīšu īpatnība, ka tās barojas arī ar ziedu nektāru. Ja izmantotais repelents satur smaržvielas, tad var iegūt pretēju efektu – pievilināt knišļus. Knišļi gan atlido, bet apsēžoties uz ādas tomēr nedzeļ. Košs apģērbs, it īpaši dzeltenā krāsā, arī pievilina knišļus.
Knišļu skaita regulācija ar mākslīgiem līdzekļiem ir visai sarežģīta un pat neiespējama. Ir bijuši mēģinājumi izliet insekticīdus upēs, kurās attīstās knišļi. Taču ekoloģiskās sekas bija dramatiskas – iznīka visi ūdens kukaiņi, arī nemērķa sugas, ūdens kvalitāte krasi kritās. Pie tam knišļu kūniņas pret šādu apstrādi ir nejūtīgas. Knišļu skaita regulēšanai var izmantot arī jau minēto baktēriju Bacillus thuringiensis var. israelensis, taču nav zināms, kādas blakus ietekmes tas var izraisīt.
Tomēr efektīvākais veids, lai izvairītos no mājdzīvnieku masveidīgas saslimšanas un krišanas, ir knišļu skaita prognoze un brīdināšana. Prognozes sastādīšanai ir jāpēta upēs dzīvojošo knišļu sugas, it īpaši tās, kuras uzbrūk mājdzīvniekiem. Tāpat svarīgi ir zināt gan olu, kāpuru, pieaugušo īpatņu mirstību un dzīves ilgumu saistībā ar klimatiskajiem apstākļiem. Tad tikai var noteikt prognozēt knišļu populāciju blīvumu un izlidošanas laiku. Latvijā šādi pētījumi netiek veikti.
Voldemārs Spuņģis
LU Bioloģijas fakultātes asociētais profesors
Knišļi ir izplatīti visā Latvijā, tomēr visbiežāk masveida savairošanās tiek periodiski novērota Vidzemē un Latgalē. Iepriekšējā masveida savairošanās bija 1980-to gadu beigās. Masveida savairošanās ir saistīta ar klimatiskajiem apstākļiem – nokrišņu daudzumu un ūdens temperatūru. 2004. gada vasara bija lietaina, upēs bija pietiekoši daudz ūdens un gaisa temperatūra vidēja. Ūdens pastāvīgi piegādāja knišļu kāpuriem barības vielas. Un ja ūdens temperatūra bija relatīvi zema, tad skābekļa saturs ūdenī bija augsts. Tādējādi knišļu attīstībai bija labvēlīgi apstākļi. Knišļu skaitu ūdenī regulē dažādi plēsēji – zivis (foreles, alatas, mailītes un citas), ūdens kukaiņi un arī slimības. Zināms, ka knišļu skaitu var regulēt baktērija Bacillus thuringiensis var. israelensis. Latvijā šie regulējošie faktori pilnīgi nav pētīti.
Knišļi ar siekalām izdala fermentus – antikoagulantus, kas mātītēm palīdz sūkt asinis. Šie fermenti ir daudz toksiskāki kā citiem asinssūcējiem kukaiņiem. Fermentu ietekmē var veidoties dažus milimetrus lieli asinsizplūdumi – hematomas, kā arī tie var izraisīt organisma nespecifisku imūnreakciju – apsārtumu, temperatūras paaugstināšanos. Katram dzīvniekam un arī cilvēkam ir atšķirīga jūtība pret knišļu kodumiem. Atsevišķi knišļa kodumi dzīvniekiem ļaunumu nenes. Taču, ja dzīvnieku sadzeļ simti un tūkstoši knišļu, tad sekas var būt letālas. Cēlonis dzīvnieku bojāejai var būt gan asiņu zudums, gan saindēšanās ar knišļu izdalītajiem fermentiem. Fermenti - svešas olbaltumvielas dzīvnieka organismā darbojas kā inde. Mājdzīvnieka nāve iestājas no anafilaktiskā šoka – smagas alerģiskas organisma reakcijas, sirdsdarbības un elpošanas traucējumiem.
Cik zināms, Latvijā knišļi nepārnēsā mājlopu slimības. Taču savvaļas putniem tie var pārnēsāt vienšūņu parazītus - Leucocytozoon toddi. Šie parazīti dzīvo putnu asinīs un var izraisīt nāvi. Pastāv iespēja, ka knišļi šos vienšūņus var pārnest no savvaļas putniem uz mājputniem. Tāpat tie var pārnest putnu tripanosomas – asinīs parazitējošus vienšūņus. Knišļi var pārnēsāt vīrusu izraisītu trušu saslimšanu – miksomatozi.
Latvijā knišļi nepārnes cilvēkam bīstamos parazītus un slimības. Tropiskajās un subptropiskajās zemēs knišļi pārnes ne vien vīrusus, baktērijas un vienšūņus, bet pat cilvēkos parazitējošas nematodes.
Profilakse pret knišļu uzbrukumu ir daudzveidīga. Mājdzīvniekus var laist ganībās pēc saules rieta un līdz saules lēktam un dienas karstākajā laikā. Taču to ir grūti nodrošināt, ja ir liels ganāmpulks. Masveida savairošanās gadījumā vispār lopus nav ieteicams laist ganībās. Ir izstrādāti dažādi repelenti, kas atbaida asinssūcējus kukaiņus, tostarp arī knišļus. Repelenti tomēr ir efektīvi apmēram diennakti un nepieciešama dzīvnieku apmiglošana ar tiem ik reizi pirms ganīšanas. Dažkārt izmanto dzīvnieku apsegšanu ar audumu. Tomēr visdrošāk knišļu masveida savairošanās gadījumā mājdzīvniekus nelaist ganībās.
Cilvēkam palīdz apģērbs un cepure ar tīkliņu pret asinssūcējiem kukaiņiem. Jāņem vērā knišļu mātīšu īpatnība, ka tās barojas arī ar ziedu nektāru. Ja izmantotais repelents satur smaržvielas, tad var iegūt pretēju efektu – pievilināt knišļus. Knišļi gan atlido, bet apsēžoties uz ādas tomēr nedzeļ. Košs apģērbs, it īpaši dzeltenā krāsā, arī pievilina knišļus.
Knišļu skaita regulācija ar mākslīgiem līdzekļiem ir visai sarežģīta un pat neiespējama. Ir bijuši mēģinājumi izliet insekticīdus upēs, kurās attīstās knišļi. Taču ekoloģiskās sekas bija dramatiskas – iznīka visi ūdens kukaiņi, arī nemērķa sugas, ūdens kvalitāte krasi kritās. Pie tam knišļu kūniņas pret šādu apstrādi ir nejūtīgas. Knišļu skaita regulēšanai var izmantot arī jau minēto baktēriju Bacillus thuringiensis var. israelensis, taču nav zināms, kādas blakus ietekmes tas var izraisīt.
Tomēr efektīvākais veids, lai izvairītos no mājdzīvnieku masveidīgas saslimšanas un krišanas, ir knišļu skaita prognoze un brīdināšana. Prognozes sastādīšanai ir jāpēta upēs dzīvojošo knišļu sugas, it īpaši tās, kuras uzbrūk mājdzīvniekiem. Tāpat svarīgi ir zināt gan olu, kāpuru, pieaugušo īpatņu mirstību un dzīves ilgumu saistībā ar klimatiskajiem apstākļiem. Tad tikai var noteikt prognozēt knišļu populāciju blīvumu un izlidošanas laiku. Latvijā šādi pētījumi netiek veikti.
Voldemārs Spuņģis
LU Bioloģijas fakultātes asociētais profesors
hQuse 15/11/2005 16:02:54 raksta:
Knišļu kodumu ietekme uz cilvēka veselību
Knišļi (Simuliidae) ir nelieli (2 - 4 mm) odveidīgo apakškārtas divspārņi. Pēc izskata tie atgādina mazas melnas kuprainas mušas. Dažu sugu mātītes ir asinssūcējas. To siekalas ir indīgas, tāpēc kodiens var izraisīt lokālus asinsizplūdumus koduma vietā. Latvijā konstatētas 29 sugas (pasaulē zināmas vairāk kā 1000 sugas). Pie mums pazīstamākās asinsūcējas sugas ir Simulium rostratum, Simulium verecundum un Schönbaueria pusilla. Knišļi uzbrūk galvenokārt rīta un vakara stundās. Cilvēkam knislis kož tikai neapsegtajās un neapmatotajās ķermeņa vietās. Tie nekad neuzbrūk telpās un nelien zem apģērba.
Sākumā kodiena vietā sāpes nav jūtamas, jo kukainis brūcē ievada anestezējošu vielu, kas ļauj tam netraucēti mieloties. Bez tās brūcē nonāk vēl dažādas bioloģiski aktīvas vielas, kas nodrošina vieglāku piekļūšanu upura asinīm – paātrina asinsriti, veicina asinsvadu paplašināšanos, ietekmē asins sieniņu elastību, kavē asins recēšanu. Tieši šīs daudzās bioloģiski aktīvās vielas, kas tiek ievadītas kukaiņu kodumu laikā, daudziem izraisa alerģiju un virkni nepatīkamu sajūtu – iekaisumu, niezi, diskomfortu.
Vispirms cilvēkam koduma vietā parādās neliels, sarkans punkts ar ilgi nezūdošu apsārtumu (1 - 3 cm diametrā). Šīs sajūtas pēc kāda laiciņa pāriet – kodiena vieta pasūrst, nedaudz piepampst, uzmetas pumpa, kas pamazām samazinās, taču ir cilvēki, kuriem tas rada sarežģījumu – insektu alerģiju.
Reakcija var būt visdažādākā – no galvas reiboņa un tirpšanas sajūtas līdz pat samaņas zudumam. Ja cilvēkam kādreiz ir bijusi izteikta alerģiska reakcija pret kāda kukaiņa kodumu, otrreiz šīs izpausmes var būt izteiktākas.
Svarīgi ir paciest nepatīkamās sajūtas un nekasīt koduma vietu. Kasot brūci, tajā var nokļūt dažādi mikrobi – infekciju ierosinātāji. Piemēram, strādājot dārzā, ar netīrām rokām varam koduma vietā iekasīt augsnē mītošās baktērijas, kas var izraisīt pat tādu nopietnu saslimšanu kā stingumkrampji.
Bīstami knišļu kodumi ir zīdaiņiem un maziem bērniem līdz 3 gadu vecumam.
Ja zīdainim ir nosliece uz alerģiskām reakcijām, bīstami var būt kukaiņu kodumi, īpaši mutē, kaklā vai galvā. Vecākiem mājas aptieciņā obligāti jābūt kādam pretalerģijas līdzeklim, kā arī alerģijas parādību gadījumā nekavējoties jākonsultējas ar ģimenes ārstu.
Knišļi (Simuliidae) ir nelieli (2 - 4 mm) odveidīgo apakškārtas divspārņi. Pēc izskata tie atgādina mazas melnas kuprainas mušas. Dažu sugu mātītes ir asinssūcējas. To siekalas ir indīgas, tāpēc kodiens var izraisīt lokālus asinsizplūdumus koduma vietā. Latvijā konstatētas 29 sugas (pasaulē zināmas vairāk kā 1000 sugas). Pie mums pazīstamākās asinsūcējas sugas ir Simulium rostratum, Simulium verecundum un Schönbaueria pusilla. Knišļi uzbrūk galvenokārt rīta un vakara stundās. Cilvēkam knislis kož tikai neapsegtajās un neapmatotajās ķermeņa vietās. Tie nekad neuzbrūk telpās un nelien zem apģērba.
Sākumā kodiena vietā sāpes nav jūtamas, jo kukainis brūcē ievada anestezējošu vielu, kas ļauj tam netraucēti mieloties. Bez tās brūcē nonāk vēl dažādas bioloģiski aktīvas vielas, kas nodrošina vieglāku piekļūšanu upura asinīm – paātrina asinsriti, veicina asinsvadu paplašināšanos, ietekmē asins sieniņu elastību, kavē asins recēšanu. Tieši šīs daudzās bioloģiski aktīvās vielas, kas tiek ievadītas kukaiņu kodumu laikā, daudziem izraisa alerģiju un virkni nepatīkamu sajūtu – iekaisumu, niezi, diskomfortu.
Vispirms cilvēkam koduma vietā parādās neliels, sarkans punkts ar ilgi nezūdošu apsārtumu (1 - 3 cm diametrā). Šīs sajūtas pēc kāda laiciņa pāriet – kodiena vieta pasūrst, nedaudz piepampst, uzmetas pumpa, kas pamazām samazinās, taču ir cilvēki, kuriem tas rada sarežģījumu – insektu alerģiju.
Reakcija var būt visdažādākā – no galvas reiboņa un tirpšanas sajūtas līdz pat samaņas zudumam. Ja cilvēkam kādreiz ir bijusi izteikta alerģiska reakcija pret kāda kukaiņa kodumu, otrreiz šīs izpausmes var būt izteiktākas.
Svarīgi ir paciest nepatīkamās sajūtas un nekasīt koduma vietu. Kasot brūci, tajā var nokļūt dažādi mikrobi – infekciju ierosinātāji. Piemēram, strādājot dārzā, ar netīrām rokām varam koduma vietā iekasīt augsnē mītošās baktērijas, kas var izraisīt pat tādu nopietnu saslimšanu kā stingumkrampji.
Bīstami knišļu kodumi ir zīdaiņiem un maziem bērniem līdz 3 gadu vecumam.
Ja zīdainim ir nosliece uz alerģiskām reakcijām, bīstami var būt kukaiņu kodumi, īpaši mutē, kaklā vai galvā. Vecākiem mājas aptieciņā obligāti jābūt kādam pretalerģijas līdzeklim, kā arī alerģijas parādību gadījumā nekavējoties jākonsultējas ar ģimenes ārstu.
hQuse 15/11/2005 16:03:22 raksta:
Informācija par knišļiem: profilakse un rīcība
Knišļi ir izplatīti visā Latvijā, tomēr visbiežāk masveida savairošanās tiek periodiski novērota Vidzemē un Latgalē. Iepriekšējā masveida savairošanās bija 1980-to gadu beigās. Masveida savairošanās ir saistīta ar klimatiskajiem apstākļiem – nokrišņu daudzumu un ūdens temperatūru.
asinis sūc tikai mātītes
tās izlido no rīta un vakarā
dienas vidū, kad gaisa temperatūra ir augsta un mitrums zems, tās slēpjas, jo jāizvairās no izžūšanas
naktī knišļi nelido
knišļiem nepatīk arī vējains laiks
mātītes parasti nosēžas dzīvnieku apakšpusē – uz kakla, vēdera, kājām, kā arī ielien ausīs
kukaiņa dzēliens var būt arī pilnīgi nesāpīgs, jo knislis brūcē ievada anestezējošās siekalas
knišļi izvairās uzbrukt mājdzīvniekiem, kas atrodas telpās un pat nojumēs
cik zināms, Latvijā knišļi nepārnēsā mājlopu slimības
knišļu lidošanas periods ilgst divas līdz četras nedēļas - ja laiks ir karsts, tas ir īsāks, ja vēss – tad ilgāks
Knišļi ir izplatīti visā Latvijā, tomēr visbiežāk masveida savairošanās tiek periodiski novērota Vidzemē un Latgalē. Iepriekšējā masveida savairošanās bija 1980-to gadu beigās. Masveida savairošanās ir saistīta ar klimatiskajiem apstākļiem – nokrišņu daudzumu un ūdens temperatūru.
asinis sūc tikai mātītes
tās izlido no rīta un vakarā
dienas vidū, kad gaisa temperatūra ir augsta un mitrums zems, tās slēpjas, jo jāizvairās no izžūšanas
naktī knišļi nelido
knišļiem nepatīk arī vējains laiks
mātītes parasti nosēžas dzīvnieku apakšpusē – uz kakla, vēdera, kājām, kā arī ielien ausīs
kukaiņa dzēliens var būt arī pilnīgi nesāpīgs, jo knislis brūcē ievada anestezējošās siekalas
knišļi izvairās uzbrukt mājdzīvniekiem, kas atrodas telpās un pat nojumēs
cik zināms, Latvijā knišļi nepārnēsā mājlopu slimības
knišļu lidošanas periods ilgst divas līdz četras nedēļas - ja laiks ir karsts, tas ir īsāks, ja vēss – tad ilgāks
Gordon 16/11/2005 07:59:40 raksta:
Gordon 16/11/2005 08:03:42 raksta:
Starp citu Google tulko to apakšējo tekstu šādi:
<b>In system adjustment, I must take a test again, therefore everybody rest, rests one next</b>
Ļoti jau nu austrumnieciski sanāk
<b>In system adjustment, I must take a test again, therefore everybody rest, rests one next</b>
Ļoti jau nu austrumnieciski sanāk
hQuse 16/11/2005 18:18:15 raksta:
hQuse 16/11/2005 18:18:42 raksta:
hQuse 16/11/2005 18:20:39 raksta:
Gordon 17/11/2005 13:33:29 raksta:
Faro 22/01/2006 22:30:41 raksta:
Komentēt...
Šim ierakstam komentēšanas iespēja ir atslēgta!
This item is closed, it's not possible to add new comments!
This item is closed, it's not possible to add new comments!
Šurpu turpu
| «« čau, Rasma | X-Fury »» |
Knišļi ir viena no sastopamākajām mušām, kas parazitē uz siltasiņu dzīvniekiem. Knišļi pieder Diptera kārtai, Nematocera apakškārtai, Simuliidae dzimtai, Simulium ģintij. Sugas noteikšanas rezultātā Latvijā konstatēta viena knišļu suga: Simulium rostratum.
Pieauguši knišļi ir sīki, drukni kukaiņi. Pieauguši knišļi parādās pavasarī un gada laikā parasti attīstās divas paaudzes – pavasarī un rudenī. Mātītes oliņas dēj ūdenī.
Dzīvniekiem dzeļ tikai knišļu mātītes, kurām oliņu attīstībai nepieciešamas siltasiņu dzīvnieku asinis.
Kodieni, sevišķi bezmatainajās ādas daļās, rada iekaisumu, bet no knišļu masveida uzbrukumiem iespējama dzīvnieku nobeigšanās. Nāves cēlonis ir kodienu radīts anafilaktiskai šoks, asins zudumi un elpošanas problēmas sakarā ar mušu ieelpošanu.
Knislis iekožot injicē koduma vietā nelielu daudzumu siekalu šķidrumu, kas novērš asins koagulāciju. Šis šķidrums satur proteīnus, kas rada alerģisku reakciju, kas izpaužas kā pietūkums un sāpes koduma vietā. Jūtīgākiem dzīvniekiem vai arī, ja knišļi uzbrūk masveidā, dzīvniekam tiek izsaukta anafilaktiska reakcija. Anafilaktiska reakcija attīstās 1 -15 minūšu laikā pēc kontakta ar alergēnu. Patiprinās sirdsdarbība, apgrūtinās elpošana, krītas asinsspiediens, veidojas tūska. Anafilaktiskā reakcija attīstās ļoti strauji, veidojas collaps, pārtraucas elpošana un iestājas samaņas zudums.
Ķnišļi var pārnēsāt infekcijas slimību ierosinātājus.