Viena no kaitinošākajām mūsdienu lietām, kas saglabājusies no nezin kādiem aizvēstures laikiem ir tikšķoši sienas/galda pulksteņi.
Neizprotu tādus cilvēkus, kuriem ir
pohuj vai netraucē/šķietami netraucē.
Mani tas nereāli tracina/kaitina.
Viennozīmīgi atbalstu zemāk redzamā pulksteņa tipu.
Tur nekas netikšķ un nekaitina.
man gan patīk ttā tikšķēšana- klusums, neviena nav mājās tikai pulksteņa skaņas, kas ieved gandrīz vai transā. tikai ar nosacījumu, ka tās nav pārāk skaļas, tikai fona skaņa
es domāju, ka tā ir sava veida bērnības trauma, ja bērnība bija ok, tad tādas skaņas asocējās ar kaut ko labu un rada mieru, pretējais variants kā HELDONam
Ar bērnību tur diezvai ir kāds sakars. Nemaz neatceros, ka toreiz tāds pulkstenis man būtu bijis.
Vienkārši man patīk klusums kā tāds, man nevajag jebkādu "fonu". Ikdienā fons man traucē, nevis palīdz.