Pāris vārdu par Malaiziju.
Biju galvaspilsētā tikai pāris dienas un man patika viss.
Neuzbāzīgi, laipni, angliski runājoši/saprotoši vietējie cilvēki, kas necenšas no tevis kā viesa noplēst 5 ādas.

Radās iespaids, ka Malaizija ir ļoti veiksmīga un droša valsts, kur kopā saticīgi dzīvo dažādas tautas un kultūras, un tas viss kopā rada neatkārtojamu simbiozi gan ēdienos, gan gērbšanās stilā un apģērbos. Vietējās meitenes tērptas stilīgi, daudzas ap galvu sien lakatus, kas rada neatkārtojamu iespaidu.

Jā, Malaizija ir musulmaņu valsts, kas izpaužas alkohola nepopularizēšanā, tomēr tas ir pieejams veikalos (cena gan ir augsta, mazā 0.33L alus bundžiņa 7-eleven veikalā (mūsu Narvesen analogs) man izmaksāja ap 2eur).

Ēdieni - ļoti garšīgi, asi (man patīk!) ar iepriekš nepieredzētām garšām. Dažu dienu laikā izmēģināju tik cik nu sanāca ēst (jo ēst diez ko negribējās karstā laikā), un radās iespaids, ka no visa lielā klāsta varētu būt tikai pāris ēdienu, kas man negaršotu. Protams, pieejamas daudzu tautu virtuves un lai to visu izmēģinātu vajag daudz vairāk laika nekā bija man.

Ēšana uz ielām - ļoti izplatīta. Ar gps offline navigāciju ejot krietni vēlā vakarā uz viesnīcu netīšām uzskrēju krietni lielai ēdam-ielai, kur vakaru baudīja daudzi cilvēki. Protams, ka tur ieturēties izvēlējos arī es. Latvijā vienkārši nekā tāda nav.

Lielveikalu apjomi galvaspilsētā arī ir atsevišķas pieminēšanas vērti. Latvijā vienkārši nav ar ko salīdzināt ar to, kas ir pieejams Kuala Lumpur. Tur ir viss. Un grandiozos apjomos. Pa vienu tirdzniecības centru tu vari staigāt nepārspīlējot pusi dienas un tad vēl neņemos apgalvot, ka būsi apskatījis visu. Un neviens lielveikals nav lidzīgs iepriekšējam. Viss veidots ar gaumi. Ceļā gadījās daudzi man mīļākā japāņu zīmola UniQlo veikali.

Protams, es tur iegriezos un sapirkos daudz ko. Ikdienā nepavisam neesmu šopaholiķis, tieši pretēji, iepirkties LV man besī jau pēc noklusējuma. Malaizijā es ļāvos mirklim un ja kaut kas patika - pirku uz cenu daudz neskatoties. Bet cenas bija labas (6% nodoklis mūsu 21% vietā, labi ne?)

Protams, pašsaprotama lieta ir 7-stāvu liela ēka (Plaza Low Yat) tikai datorlietām/telefoniem, kamerām un tamlīdzīgām tehnikas štellēm. Mazliet papētīju piedāvājumu un varu pateikt, ka tur bija jaunākās tehnikas lietas un to modeļi. Cenas pieejamas. Šo to nopirku arī es.

Norēķini ar kartēm - bez problēmām var izmantot gan Mastercard, gan VISA. Ar DCC (dynamic currency conversion) neviens nečakarē. Norēķini ar kartēm ir vietējā valūtā - MYR. Tomēr izskatījās, ka vietējie pārsvarā izvēlas maksāt ar skaidro naudu, lielveikalos pie ATM šad un tad bija manāmas rindas. Kā arī bija atsevišķi veikali, kur varēja norēķināties tikai skaidrā (piemēram, lielisks/neierasts japāņu preču veikals Pavillion Mall augšējā stāvā). Uzlīmes par karšu norēķiniem neesamība pie kases Kuala Lumpur nekādi nenozīmē, ka karšu norēķini nav pieejami. Vajag tikai paprasīt un izrādīsies, ka var maksāt arī ar karti.

Naudas maiņa - jā lūdzu, var gan samainīt no/uz vietējo naudu, kas vizuāli ir arī acij tīkama un mazie nomināli ir nevis no papīra, bet polimēra. Pēc Malaizijas apmeklējuma samainīju vietējo naudu uz amerikas dolāriem, jo tos man savajadzējās

Malaizija bija arī tā retā valsts, kur paskatoties cilvēku sejās es nevarēju noteikt, vai tas ir tūrists vai vietējais.

Vai es brauktu atkal?
JĀ !